Varbūt noder...ja kādam par garu,vai neinteresantu,var nelasīt..:)

16. jan 2012. 13:41

....uzlūko pasauli kā teātri

Tā saucamā pasaule ir spēle, teātris. Lai būtu laimīgs, uzlūko to tā.

Visa šī pasaule ir gluži tas pats, kas teātris, tādēļ neesi pārāk nopietns, dzīvojot tajā. Nopietnība tevi ievilks nelaimes purvājā. Neuztver pasauli nopietni; visa šī pasaule ir tikai teātris.

Ja tu spēj uzlūkot visu pasauli kā teātri, tu atgūsti sākotnējo apziņu. Putekļi sakrājas tādēļ, ka tu esi pārāk nopietns. Nopietnība rada problēmas; un mēs esam tik nopietni, ka, pat skatoties teātri vai filmu, pārklājamies ar putekļiem.

Aizej uz kinoteātri un pavēro skatītājus. Neskaties uz ekrānu, aizmirsti par to; lūkojies tikai uz skatītājiem zālē. Kāds šņukstēs un asaras ritēs pār viņa vaigu, kāds smiesies, kāds kļūs uzbudināts. Aplūko cilvēkus. Kas ar viņiem notiek? Uz ekrāna taču nekā nav, ir tikai gaismas un ēnu spēles.

Bet kādēļ viņi satraucas? Viņiem attēls nav tikai attēls, filma nav tikai filma. Viņi ir aizmirsuši, ka tas ir tikai stāsts. Viņi to uztver nopietni. Tas ir kļuvis „reāls”. Un tā notiek visur, ne tikai teātrī.

Uz šīs planētas dzīvojuši daudzi cilvēki. Tur, kur sēdi, varbūt ir aprakti desmit līķi, un viņi bija tikpat nopietni kā tu. Tagad viņu vairs nav. Kur ir viņu dzīve? Kur ir viņu problēmas? Viņi cīnījās – cīnījās par katru centimetru zemes – zeme joprojām ir, bet viņu vairs nav. Un, ja kādu dienu izzudīs visa cilvēce, zeme paliks, koki augs, upes plūdīs, saule leks, un zeme nejutīs nekādu trūkumu un neprātos, kur palikusi cilvēce.

Paveries plašāk: palūkojies atpakaļ, palūkojies uz priekšu, ielūkojies visās savās dimensijās – kas tu esi, kas ir tava dzīve. Tā izskatās kā garš sapnis, un viss, ko tu uzskati par nopietnu šajā brīdī, kļūst nevērtīgs nākamajā mirklī.

Atceries pirmo mīlu, cik nopietna tā bija. No tās bija atkarīga visa tava dzīve. Bet tagad no tās nekas nav palicis. Varbūt tu jau esi to aizmirsis. Un viss, par ko tu domā, ka tava dzīve no tā ir atkarīga, tiks aizmirsts. Dzīve ir nepārtraukts plūdums. Nepaliek nekas.

Indijā šo pasauli sauc par spēli – leela jeb lila. Kristietībā un jūdaismā Dievs ir ārkārtīgi nopietns, un šī nopietnība apēno visu viņa radīto. Par vienu vienīgu pārkāpumu Ādams tika izraidīts no Ēdenes dārza – un ne tikai viņš, bet viņa dēļ visa cilvēce. Viņš bija mūsu tēvs, un mēs ciešam viņa dēļ. Dievs šķiet tik nopietns. Viņam nedrīkst neklausīt. Un, ja viņam neklausa, viņš atriebjas, un šī atriebība turpinās tik ilgi.

Grēks neliekas īpaši nopietns. Patiesībā Ādams to izdarīja Dieva muļķības dēļ. Dievs piekodināja Ādamam netuvoties zināšanu kokam un neēst tā augļus. Šis aizliegums bija ielūgums – tīri psiholoģisku iemeslu dēļ. Visā lielajā dārzā šis koks kļuva par vienīgo interesanto. Dievs izdarīja kļūdu. Ja Dievs nebūtu runājis par šo koku, visa cilvēce joprojām būtu Ēdenes dārzā. Dieva sacītais radīja visas problēmas.

Kristieši saka, ka Jēzus tika piesists krustā, lai viņš mūs atpestītu – atpestītu no grēka, ko izdarīja Ādams. Visa kristietības koncepcija ir uzstutēta uz divām personām – Ādamu un Jēzu. Ādams izdarīja grēku, un Jēzus cieta, lai atpestītu mūs no tā. Jēzus cieta, lai Ādama grēks tiktu piedots. Bet neizskatās, ka Dievs būtu piedevis. Jēzus tika piesists krustā, bet cilvēce turpina ciest.

Pats koncepts par Dievu Tēvu ir nejauks, nopietns. Indiešu izpratnē Dievs ir tikai spēlētājs, viņš nav nopietns. Šī ir tikai spēle. Pastāv noteikumi, bet tie ir spēles noteikumi. Tev par tiem nav īpaši jāsatraucas. Nekas nav grēks – ir tikai kļūdas, un tu ciet kļūdu dēļ, nevis tādēļ, ka tevi soda Dievs. Tu ciet tāpēc, ka neievēro spēles noteikumus. Lilas koncepts dzīvei piešķir krāsas; dzīve kļūst par garu teātra izrādi. Tā saucamā pasaule ir spēle, teātris. Lai būtu laimīgs, uzlūko to tā.

Ja esi nelaimīgs, tu esi to uztvēris pārāk nopietni. Un nemēģini atrast ceļu, kā kļūt laimīgam. Vienkārši izmaini savu attieksmi. Tu nevari būt laimīgs ar nopietnu prātu. Uztver dzīvi kā mītu, kā stāstu. Mēģini septiņas dienas; septiņas dienas atceries vienu: ka visa pasaule ir tikai teātris – un tu vairs nebūsi tāds, kāds biji.

Izmēģini to. Septiņas dienas uzlūko visu kā teātri, kā šovu. Šajās septiņās dienās tu ieskatīsies savā budas dabā, savā iekšējā šķīstumā. Un, kad tu esi uzmetis skatienu, tu vairs nevari būt tāds pats. Tu būsi laimīgs, un tu nevarēsi izvērtēt, cik laimīgs esi, jo līdz šim tu neesi pazinis laimi. Tu esi pazinis tikai dažādas nelaimīguma pakāpes: reizēm tu esi nelaimīgāks, reizēm mazāk nelaimīgs, un tad, kad esi mazāk nelaimīgs, tu sauc to par laimi. Tu nezini, kas ir laime, jo, kad tu dzīvo pasaulē, kuru uztver nopietni, tu nevari būt laimīgs.

Tātad izmēģini – dari visu svētku noskaņā, izpildi tēlojumu, nevis veic īstu lietu. Ja esi vīrs, spēlē vīra lomu, esi spēļu vīriņš. Ja esi sieva, spēlē sievas lomu, esi spēļu sieviņa. Pārvērt to spēlē. Un, protams, neaizmirsti par noteikumiem, jo, lai spēlētu spēli, tie ir nepieciešami. Laulības ir noteikums un šķiršanās ir noteikums, bet neuztver to nopietni. Noteikumi ir noteikumi, viens noteikums rada otru. Neuztver to nopietni un vēro, kā mainās tavas dzīves kvalitāte.

Šovakar mājās – kopā ar vīru vai sievu, vai bērniem – uzvedies tā, it kā tu piedalītos teātra izrādē, un ieraugi skaisto šai spēlē. Kad tu spēlē lomu, tu centies būt efektīvs, bet neuztraucies. Nav pamata uztraukumam. Nospēlē savu lomu un ej gulēt. Bet neaizmirsti par izrādi un septiņas dienas pieturies pie šīs attieksmes. Tad pie tevis varēs atnākt laime. Un, kad tu zināsi, kas ir laime, tu izvēlēsies būt laimīgs.

Tu esi nelaimīgs, jo izvēlējies nepareizu attieksmi pret dzīvi. Tu vari būt laimīgs, izvēloties pareizu attieksmi. Kāda ir pareiza attieksme? Kāds ir kritērijs? Kritērijs ir šāds: tā attieksme, kas tevi dara laimīgu, ir pareiza attieksme. Attieksme, kas tevi dara nelaimīgu, ir nepareiza attieksme. Kritērijs ir subjektīvs; tava laime ir vienīgais kritērijs.

Piezīme: http://www.oshoworld.com


Atslegas vārdi: dzīve38617, attiecības ar pasauli.0

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (29)

Dzēsts profils 28. jan 2012. 20:13

suuuuuuuuuuuuuuuds,nav,patika

Dzēsts profils 17. jan 2012. 23:30

Lai atbildētu,
stundas 4 jāpiesēž,
piemērotā garastāvoklī!

Dzēsts profils 16. jan 2012. 21:34

Vislabāk par teātri , manuprāt , ir pateikts ,,Teātrī,, ...

Maija V. 16. jan 2012. 19:59

Gribam mēs to atzīt,vai ne bet mēs tomēr esam aktieri,kādā augstākā spēlē,turklāt-jau ar iedalītu/jeb paša izvēlētu vēl pirms atnākšanas te/ lomu un režisors ir bezkaislīgs,mēs paši sev izspēlējam,kā sāpes,tā prieku,viņš piespēlē tikai iespējas,bet ko mēs ieliksim šajā spēlē,ko saucam par dzīvi,kādas emocijas un galvenais-cik patiesas,cik pozitīvi,vai negatīvi virzītas,tā jau ir mūsu daļa un mūsu daļa ir tā,kā mēs uztveram šo dzīvi,kā dāvanu,vai kā sodu,kura mums piedāvā visu izjūtu gammu,no tā arī tā veidosies tāda.Es nesaku un arī šai tekstā nerunā par to,ka jūtas ir jāspēlē,ka dzīve ir jāspēlē,bet ir jāpalūkojas reizēm uz visu no malas,lai labāk izprastu,kas notiek...kas mēs esam tai,vai citā situācijā,vai spējam ko mainīt un tad darām,bet jau ar citu skatījumu uz lietām un notikumiem,jeb nespējam un neskrienam ar galvu sienā,bet vienkārši pieņemam to kā ir...lai kas mēs būtu,lai ko darītu, mēs vienalga dosimies ikviens TURP ,cits agrāk,cits vēlāk,tāpat,kā citi jau ir aizgājuši un viss pasaulīgais ir palicis tāds pats,kā bija pirms manas atnākšanas  un paliks pēc aiziešanas,jo spēles noteikumi nemainās un nemainās pasaule,mainās tikai cilvēki un dekorācijas...

Anna N. 16. jan 2012. 17:28

Aktieris spēj nomirt uz skatuves neskaitāmas reizes, atkal un atkal, velti gaidīt ko tādu uz dzīves skatuves. Kas nomiris, arī jūtas, tas nepiecelsies un vēlreiz neienāks.

Dzēsts profils 16. jan 2012. 17:17

...kā prāta spēle nebūs viegls  šis ''teātris''. Prāts nejūt, prāts spēlē... bieži vien bez noteikumiem,pārsvarā bez noteikumiem.
Viegli tas ir tikai ar sajūtām.Jūtas neprāto, tās sajūt. Sajūtu dzīve - tas ir viegli, tad nemaz nevajag spēli un teātri, tad nav jāspēlē ... tad vienkārši IR viegli ...

Dzēsts profils 16. jan 2012. 16:44

mmm ... dzīve, ir kā kurpe ... sākumā tās top labā un kreisā, tad tās saliek kopā pāros un atrod savu nēsētāju, tās klausa savam nēsētājam un iet tos ceļus ko tas izvēlējies stāstot par savām izjūtām, par slapjajām peļķēm, par iemītām takām, par pļavu ziedu smaržām jo esot tur tās būs ar tām piesūkušās ... un tad tās ir nodilušas, nēsētājs tās atdod valstībai no kuras tās nākušas , iegādajas jaunas un sākas viss no sākuma.
  Bet par rakstu, Bībeles skaidrojumim ... tajos ir daudz zemtekta domu, kas arī ir šīs dzīves likumi.
Dzīve ir sajūtas ... taču tajās ir jāieklausās un jāizkopj šo ieklausīšanās mākslu.

Alise .. 16. jan 2012. 15:52

..dzīve ir teātris..un pats grūtākais..vērot to no malas, jo tik bieži tomēr uzkāpaj ""uz skatuves."".un tad aizmirstam, ka dzīvē ir spēle un tā jātver viegli!
..attiecībā uz Dievu, Ādamu, , Jēzu, grēku....es paklusēšu!

Mairita G. 16. jan 2012. 15:49

Nepiekrītu.Kad aiziet tuvs cilvēks,tieši tad tu saproti,ka dzīve nav teātris.Viņa vairs nebūs.Un nākošais cēliens,un visa dzīve būs bez viņa.

Vilnis S. 16. jan 2012. 15:22

    Pēc tādas loģikas vislaimīgākais ir mērkaķis, ja tam ir banāns un kokā sēž mērkaķīte, tad laime ir pilnīga.

slikts c. 16. jan 2012. 14:59

To,ka Kāds( varbūt kādi) mūs novēro un iespējams liek darīt visu,ko mēs darām(spēlējas) ,neesmu šaubījies nekad.To pat brīžiem var perfekti sajust. No tā izejot, nav mazsvarīgi vai mēs "tēlojam"neapzinoties kā marionetes,vai darām to no sirds paši gūstot prieku no savas "aktiermākslas".

Aleksandrs V. 16. jan 2012. 14:53

Maija V. 16. jan 2012. 14:51

Pilnīgi piekrītu,Aleksandrs,paldies,ka padalījies ar saviem

Aleksandrs V. 16. jan 2012. 14:50

Maija,par šo tēmu varētu diskutēt ilgi un dikti.....,katram ir savi argumenti.....

Aleksandrs V. 16. jan 2012. 14:47

Maija,viss reiz trūkst.....Gadi paņem savu.....t.i.interesi,aktivitāti,uzmanību,piesaisti....utt.Atliek tikai cieņas izpausme....

Maija V. 16. jan 2012. 14:42

Aleksandrs,Un kāpēc izjūk tik daudz attiecību?Vai ne tāpēc,ka nepalūkojas no malas,kāds īsti mīlētājs ir?Bet principā tas nav par to,bet gan par to,ka viss ir pārejošs un svarīga ir tikai mūsu attieksme pret notikumiem,"tava laime ir vienīgais kritērijs",tieši šie vārdi ir atslēgas vārdi visam šim tekstam...

Maija V. 16. jan 2012. 14:35

Vineta,nu,ja-mēs taču esam tik nopietni,tik atbildīgi,tik,tik...bailīgi,jo tik ļoti baidāmies dzīvot viegli,bet tas vieglums nav tas neņemšanas galvā vieglums,bet gan prasme uz visu paraudzīties no malas,paanalizēt,kas un kāpēc un izdarīt secinājumus,lai atvieglotu savu nopietnības smago nastu...
Ina,aktieri uz skatuves izdzīvo emocijas un ļoti bieži ir tā,ka viņu dzīvi ietekmē arī lomas,tieši tāpēc tiem nav ieteicams spēlēt kāda viena noteikta prototipa lomas...īpaši ļaunā..,tāpat,kā dziedātajiem dziedāt dziesmas ,piemēram,par nāvi,jo viņi tajās iejūtas un dzīvo

Aleksandrs V. 16. jan 2012. 14:30

Maija,..,,.tu un es,, skaties no malas tad,kad saites ir pārtrūkušas un paliek skaisti atmimiņu viļņi...,kuri ataust pēc kāda laika......Ja tas tiktu spēlēts priekš citiem,tad varētu paskatīties un prasīt atsauksmes.....,bet par cik tu spēlē sev un savai draudzenei---abpusēji,un viss sakrīt,tad nav vajadzības skatīties aktieru spējas...To izjūt kā viens,tā otrs....

Inese B. 16. jan 2012. 14:27

Manuprāt , tieši aktieri ir tie, kuri vismazāk ņem galvā ..., atšķirībā no tiem - dzīvajiem dzīvē , kuri visu izlaiž caur savu sajūtu gaņģiem - izdzīvo, izraud, izgavilē ...

Maija V. 16. jan 2012. 14:22

Jā,Aleksandr,bet arī pasaulē"tu un es"reizēm tik svētīgi palūkoties no malas ,lai labāk saprastu,kāds īsti aktieris esi.. un,ko" spēlē"

Autorizācija

Ienākt