Kamēr iemācās pazaudēt.
O, kamēr iemācās pazaudēt...
Tev likās – tas sniegs,
kas apstājās gaisā, –
viņš gaidīs
uz tevi, pagaidīs,
kamēr tu kļūsi gudrs.
Un ābeles ziedēs,
kamēr tu kļūsi gudrs.
Bet zvans, zvans ir noskanējis.
Un lietus gar rūti,
smiltis caur pirkstiem
un pirmie tavas paaudzes aizejošie
(i ar roku nepamāja) –
tie visi vēl pirmie burti
ābecē.
Pēc tam tu mācīsies skaitīt.
Pamošanās rītus bez prieka,
slapjus kā drēbe rudeņa vakarus
un savu pulsu
bezmiega tukšajās istabās.
Aritmētika ir matemātikas pamats.
Kamēr iemācās pazaudēt,
iemācās cerības balto ziloni zīmēt
un no svešvalodām visjaukāko –
klusēt.
Dziedāšana nav obligāta.
Bet, kamēr iemācās pazaudēt,
iemācās arī dziedāt.
Vēl iemācās būt par sniegu,
par sniegu un ābeli reizē.
Paldies mūsu mīļajai skolai,
paldies labajiem skolotājiem!
/Māris Čaklais/
Atslegas vārdi: mācies par sniegu būt0
Man arī ..., ļoti .
Paldies mūsu mīļajai skolai - Dzīvei ..., paldies sastaptajiem tajā skolotājiem , kuri to visu iemāca... ,
arī no svešvalodām jaukāko un skumjāko - klusēt ...
Paldies , ka ievietoji šo Čaklā dzejoli , es pat pārkopēju sev, tā iepatikās !
Kamēr iemācās pazaudēt ..., iemācās arī - dziedāt ...
Iemācīties pazaudēt , tā ir liela māksla ...