Sniegmāte dej
Vēji taurē un aurē,
Un sniegpūkas maļas,
Un krēslā ņirb dzirkstis
Sarkanas, zaļas.
Šķiet, neredzami gari
Tev garām skrej
Un dobji dungā,
Un tumši smej.
      Sniegmāte dej.

Tā dej pāri kalniem
Un ielejām,
Pāri ciemiem un mājām,
Un pilsētām.
Un visur, kur skaras
Viņas dejošās kājas,-
Sniega villaine bieza
Pār pasauli klājas.
      Sniegmāte dej.

Gan līdzenums plašais,
Gan kalnu gāle –
Viņas izpriecas vieta
Un dejas zāle.
Caur krēslu tu dzirdi
Tik čaboņu maigu,
Un mīksti valgs skūpstiens
Skar viegli tev vaigu.
      Sniegmāte dej.

Kurp acis vien veras –
Baltas pūkas,
Un ausīs dūc dobji
Vēju taures un dūkas.
Ne cilvēku redz kur,
Ne kokus, ne mājas-
Sniega pārslas tik griežas
Bez mitas, bez stājas.
      Sniegmāte dej.

Naktī iesviež tā logā
Riekšavu sniega,
Ka gulētājs pēkšņi
Trūkstas no miega.
„Kas bij tur?” viņš jautā.
„Kam nodima logi?
Vai klauvē kāds ceļinieks?
Vai blandās tur spogi?”
      Sniegmāte dej.

Reibi ņirbošām kājām
Pie zemes tā turas,
Bet galva tai mākoņos
Skrejošos duras.
Blāvu plīvuri uzmet
Tā pasaulei
Un pieber pilnas acis
Pašai saulītei.
      Sniegmāte dej.

Māju žogmalēs lielus
Tā saveļ sārtus
Un aizputina ceļus,
Un aizsprosto vārtus.
Savas baltgarās rokas
Pāri mežiem tā slej
Un apbārsta putnus,
Kas pāri tiem skrej.
      Sniegmāte dej.

Ziemas ceļa idille
Krēslainklusa
Upes leja.
Tālē gurda
Suņu reja.
    Apsarmoti
    Krasta koki-
    Tā kā balti
    Ziedu loki.
Teci, bērīt
Asi kalto!
Šķaidi, svaidi
Sniegu balto!
    Šķindi, zvaniņ,
    Skani, zvani!
    daiļiem sapņiem
    Apdves mani!
Gaisā lido
Pārslas retas,
Lēni, viegli
Virsū metas.
    Mēnestiņis
    Blāvu seju
    Klusi vēro
    Upes leju.
Šķindi, zvaniņ,
Jautri, maigi!
Teci, bērīt,
Naski, naigi!
    Cērt uz ledus
    Kājas braši,
    Lai dun gāle
    Tāli, plaši!
Lai zem trauslā
Ledus stikla
Līdaciņa
Trūkstas bikla
    Teci, bērīt!
    Loki kājas!
    Drīzāk būsim
    Abi mājās.
Tevi gaida
Tīrauziņas,
Manis mana
Līgaviņa.