Ir visādas pāru attiecības, bet pēdējā laikā diezgan populāri ir būt pārim, bet nedzīvot kopā.
Saucamās "Vieslaulības"  Vai tas ir labs pāra dzīvesstils? Tam nav ne vainas, ja abi ir neatkarīgi reālisti un abi - pasvītroju - abi nevēlas vīt ģimenes ligzdiņu tradicionālajā izpratnē. Jo šāda tipa attiecībās nevar būt tā, ka otrs to tikai piecieš , lielās mīlas vārdā.  
Tas ir labs veids kā izvairīties no rutīnas, kas piezogas agrāk vai vēlāk, tā ir iespēja neieslīgt sadzīviskās problēmās, tā ir iespēja nenoņemties ar veciem un slimiem otrās puses radiem utt. Visa dzīve kā viens randiņš.
Vecais labais dakters Zālītis jau sen sacīja, ka gulēšana zem vienas segas noplicina kaislību, ka kaislība nevar degt kā mūžīgā uguns, tā pamazām izplēn, un nekāda atdzīvināšana nelīdz.. Zināmā mērā tā ir atbilde, kāpēc dzīve kopā, bet tomēr atsevišķi nereti ir dzīvotspējīgāka par laulību klasiskā izpratnē. Jo tikšanās reizēs pāris spēj daudz intensīvāk izrādīt jūtas un uzmanību viens otram, neindējot dzīvi ar sadzīviskām ķibelēm un seksu pienākuma pēc. Ideāla attiecību forma pārim, kam vēl nav bērnu, vai arī tie jau ir pieauguši.  Tas par "vieslaulības" plusiem.
Tagad par mīnusiem. Slikti, ja viens no pāra domā, ka dzīvo "vieslaulībā" , atstājot otru ar sadzīves rūpēm un bērniem. Tad tā jau ir ļaunprātīga izvairīšanās no pienākumiem, nevis uzskatu brīvība. Mīnusu, it kā pārāk daudz nav, bet tie paši ir gana būtiski.
Runa, protams, nav par specifiskiem arodiem, kas prasa ilgstošu atrašanos tālu prom no mājām, tad tas ir ģimenes dzīvesstils, kas ir izveidojies tieši šo īpašo apstākļu dēļ.
Dzīvē viss plūst mainās, mainās attiecību un komunikācijas stils, mainās sabiedrības doma un attieksme. Iespējams, "Vieslaulība" nav tas pats sliktākais attiecību veids.