gočen, neteikšu ka ģībstu, bet labāk izvairos. man jau kopš pagājuša gada beigām ir 50 gadu. es 12 dienas vienā sūdīgā karā biju. vēders vēl tagad sakropļots un žoklis arī. drausmīgs skats, man tad bija 19 gadu, es biksēs dirsu. a skuķi vienkārši - nebaidās, kāpj pāri līķiem un iet uz Savu mērķi. Kas tā par dabu tādu ir? Kā tā var būt? Mūsu meitas, mūsu pat meitenes, bet paliek tādas stervas? Kā tā var būt? Varbūt viņas nav šausmas redzējušas, vai varbūt tās šausmas tās tikai ceļ? Es nesaprotu, es esmu tikai ceļa zābaks, ko novalkātu nomet zemē, grāvī, bet pretīm nācējam izdiedelē jaunu. Es negribētu būt par sievieti, es tāds maita nespētu būt.