Zūdot apskāvieniem, kuros ielikta sirds,
Savstarpējiem skatieniem dvēseles dzīlēs,
Lūpām skūpstos saprototies bez vārdiem,
Liekas zūd pamats zem kājām, līst lietus dvēselē.

Cik maz gan vajag, lai cilvēks justos laimīgs,
Kāds nieks var sagraut laimes būvēto smilšu pili,
Zūdot ilūzijām, krītot rozā brillēm no acīm,
Pārvēršot iedomātu iemīlēšanos stindzinošā naidā?

Cik maz, cik daudz - no laimes līdz negaisam sirdī,
Mīlestības pārplūstoša trauka līdz pilnīgam tukšumam,
Vienai galējībai nomainot otru sāpēs un priekos,
Mīļotā atraidījumu vai piekrišanu saņemot?

Cik maz, cik daudz, cilvēks spēj pieņemt patiesību,
Pieņemt otru - sniedzot un saņemot mīlestību,
Paļauties nepieprasot, nelūdzot, vienkārši mīlot,
Pat ja to nemīl, kā viņš savās iedomās vēlas?
/Egils Dambis/