Un pilna neskaidrību un saldu jausmu
Kā toreiz , kad man bija sešpadsmit,
Es rokas paceļu pret tīru , sārtu ausmu
Un klausos , kā caur pirkstiem asins rit.
Bez gredzena es tevi mīlu, mīļais.
Nāk pavasars un aicina sev līdz.
Kad ledus cirst sāk saules zobens zvīļais,
Nekāda zelta gredzens nepalīdz.
Ārija Elksne
1977
Atslegas vārdi: dzeja18356