Žilbst acis no sērsnas uz ledus,
Gul Rāznas niedrājā vējš,
Bet bites jau lido pēc medus.
Un cīruļi dziesmas sēj.
Sēj.
No uzkalnes māla kapara
Jau ziemai asaras tek,
Jo aizdegas kūla un lapas
Un līdzi tam ziema deg.
Deg.
Tā sadeg ij manī pašā
Kad marta ugunskurs mirdz,
Kļūst viegla un brīva dvaša,
Top skaidra un alkaina sirds,
Sirds......
Man vajag pie Rāznas doties
Kad saplaisā ledus vāks, -
No ziemas te atbrīvoties,
Lai jaunu vagu var sākt.
Sākt !
/ Jeronims Stulpāns /
1968