Dzeltens un pūkains – gandrīz ikvienam no mums bērnībā gribējies paņemt rokās un samīļot mazu, tikko šķīlušos cālīti. Dzeltenā ir saules krāsa. Mēs zinām, ka patiesībā saulīte nav dzeltena, tā tikai pie mums atnāk dzeltena, silta siera rituļa izskatā. Arī cālis izšķiļas dzeltens, baltais piens sakults pārvēršas dzeltenā sviestā, baltie pūpoli uzzied dzelteniem ziediem, mūsu bērnības atmiņas ir dzeltenas, saules un siltuma pielietas.
Ir Lieldienu laiks. Pamošanās, augšāmcelšanās, atdzimšanas un saulītes rotāšanās laiks. Šis ir laiks, kad cilvēki smaida tāpat vien, lai uzsmaidītu – pavasarim, saulītei, cits citam un arī dzeltenajam cālim par viņa uzņēmību – pārsist cieto čaumalu, lai izlauztos no tumsas un ieraudzītu gaismu.
Dzeltenais cālis ir viens no Lieldienu simboliem. Viņš ir izlaušanās, brīvības un gaismas spēka simbols. Mums, cilvēkiem bieži vien pietrūkst spēka, drosmes un ticības sev, lai izlauztos no savas tumšās čaumalas, bet, ja to spēj pat mazs cālītis, varam arī mēs. Ir tikai jānotic sev un jātic, ka tur ārā ir gaisma – dzeltena un silta.
Siltas, saulainas un gaišas Lieldienas!
Atslegas vārdi: Lieldienas2
Tieši otrādi,kad beigsies šis murgs,tad sāksies kas cits.
nu pisētas bērni daudzi mazu cālīti nav redzējuši