Klausos mūsu Maestro skaisto dziesmu par to, ka nebija ne skūpstu, ne mīlestības....Pārslas krīt lēni un smagi..... Un ienāca man prātā : kāpēc kādreiz mēs nožēlojam to visu, kas bijis un vēlamies, kaut nebūtu bijis..... Un nožēlojam arī to, kas varēja būt, bet nebija?
Atslegas vārdi: varēja būt.....0
Uz zirņiem paredzētās dobes vesela sniega kupena saputināta!...
Nu stāsti Dārzniec,-VAI VAKAR ZIRŅUS IESĒJI................
Tā ir taisnība......Uz Ziemassvētkiem visi vaidēja, ka nav sniega....Daba kompensēja un sagādāja prieku pavasarī....Tagad atkal brēc, ka sniegs sasnidzis...Nu un tad? Es bez elektrības un ūdens sēdēju svētkos un dzīva esmu vēl šobrīd!....
Tāda jau tā cilvēka daba ir-tā nekad nav īsti apmierināta ar to,kas bija un to,kas varēja būt,bet nebija
Aivar, tāpēc jau es ik pa laikam naktīs raudu, kad paliek žēl tā visa, kas nav izdarīts, bet varēja taču būt.....
Dzintra, tur jau tā lieta - izdarīto piedos, bet kas nav izdarīts, tā arī pagājis zudībā....bet varbūt varētu būt tā, ka mācītājam kauns acīs skatīties?...
re, dārzniecīt, kā nu iznāk.. žēl gan tomēr tā nebijušā.. ppp vot tagad būs visu mūžu jānožēlo, ka varbūt kas ellīgi labs palaists garām.. un neizbaudīts..ppp
to kas ir bijis, nav ko nožēlot, aiziet pie bikts un dievs piedos, bet par to kas palaists garām, gan tā kā nedaudz žēl, pietrūka izlēmības :(
...katru brīdi cilvēks izdara izvēles... kaut ko noliedz...kaut ko pieņem...
dāvā prieku, ...un arī izbojā kāda sapņus...
Varbūt. Bet tad jau arī nevar zināt, kā būtu, ja būtu.....
varbūt, ka labi ir, ka nebija....