Cilvēkiem ir milzum daudz iegribu. Piemēram, šorīt, kratoties 15. Troļļukā, man uzmācās iegriba jeb drīzāk vēlme, ka visās Krājbankas filiālēs, kuras patlaban stāv tukšas un apaug ar zirnekļu tīkliem, varētu ierīkot bordeļus un krogus. Lai kas tas arī īsti nebūtu – iegriba, vēlme, vai fantāzija – viss jau atduras pret skaudro realitāti, viss atduras pret lietām, ko mēs varam ietekmēt un lietām, ko nevaram.

Es nevaru ietekmēt laika apstākļus. Es nevaru ietekmēt to, ka Gunča karaokes bārā mūždien izpilda A – eiropas kompozīciju „Tuvumā tālumā”, nevaru ietekmēt to, ka viņš to vienmēr dara ar īpašu krievu akcentu un vienmēr pirms priekšnesuma velta publikai maģisku frāzi: „Zdrastvuj, Riga!”. Labu laiku atpakaļ, kad strādāju iepriekšējā darba vietā, es nevarēju ietekmēt to, ka pie maniem klientiem tehniķis, ar iesauku Tomāts, vienmēr nāca ar dubļainiem zābakiem un piebradāja paklāju, pie tam Tomāts nekur un ne pie viena nekad nenāca, iekams nebija uzsildījies ar pipariņu vai lētajiem krievu vīniem. Es nevarēju ietekmēt arī to, ka šonakt man trīs stundas bija jāvizinās no Alūksnes uz Rīgu pievemtā autobusā, jo Alsviķu palīgskolas audzēkņi bija sākuši svinēt Ziemassvētkus. Es pat nevaru ietekmēt to, ka visi augstāk minētie personāži un notikumi ir nevis izdomājums, bet realitāte. Es nevaru Umberto Eko romāna varoņa Bodolīno stilā visiem pilnā nopietnībā stāstīt, ka tur - tālu Austrumos – pastāv tāda zeme, kur cilvēki visu mūžu pavada karodami ar dzērvēm, jo es nedzīvoju viduslaikos, kur cilvēki ticēja visādiem sūdiem un, pat tad, ja to visu bija izfantazējuši viņi paši, tie vēlāk to pieņēma par neapgāžamu patiesību.” Un ja es tev saku, ka zemei ir tabernākula nevis lodveida forma, tad tā ir, ja nepiekrītat, tad jums visiem tiks izdurtas acis un jūs tiksiet uzsēdināti uz mieta.”

Man šķiet, ka es nevaru ietekmēt arī to, ka katru gadu ziemā vidēji pēc statistikas es pazaudēju vismaz trīs šalles, divus cimdu pārus un divas cepures. Šeit man varbūt daudzi nepiekritīs un teiks, ka šo faktoru ietekmēt es tomēr varu.., bet, ja jūs tā teiksiet, tad ziniet, ka jūs esiet „piekasīgi un sīkumaini” ļautiņi un bērnībā jums lika ēst vinegretu un skatīties visas „Tango un Keša” daļas!

Un katru vakaru plkst. 21.00. tu vari teikt sev: „Man vēl šovakar ir jāpaspēj izglābt pasaule, man vēl ir trīs stundas...”, bet tas būs  tikpat bezjēdzīgi kā censties sakrustot Gunču ar orangutānu mātīti un cerēt, ka atvase būs mazliet gudrāks par citiem savas sugas brāļiem orangutāniem. Tu tāpat neietekmēsi to, ka pasaule ir marasms un mēs visi (mēs cilvēce)kolektīvi to iznīcinam. Un mūsu ir daudz – jau pāri par 7 milijardiem..

Tas, ko mēs varam ietekmēt ir mūsu attieksme. Mani, piemēram, tagad neuztrauc tas, ka Gunča cenšas salāpīt vecu Sibīrijas mednieku mēteli un ir aplauzis jau pusi no dzīvoklī sastopamajām adatām, jo mana attieksme pret to ir normāla. Ja viņš vēl ilgi neliksies mierā un turpinās lāpīt, tad no rīta mums ar Sandu būs jāierauga sekojošs skats – Sandas lāpāmo un šujamo piedrumu kastīte būs salauzta, diegi, adatas un pērējie sūdi būs izmētāti pa visu  dzīvokli, bet pats viņš, ietērpies vienīgi savā mīļajā lāčādas zemnieku Sibirijas mētelī, būs saēdies zīmuļu grafītu un gulēs gaitenī, šņukstēdams un sūkādams īkšķi. Tad jau redzēs kā būs, bet arī tas mani nesatrauks, jo es būšu bruņojies ar pareizo attieksmi pret visu notiekošo sev visapkārt. Jā, es tagad centīšos turēt attieksmi un atrast pasaules skistās lietas sīkumos – līdzīgi kā tajā rītā, kad redzēju divus vēja suņus (varbū tie bija kurti), kas ar savām garajām kājām bradāja pa peļķi, kuru klāja plāna ledus kārtiņa. Tas skats bija maģisks, neatkārtojams, tas bija skaists skats – suņu graciozais miers, saimniece, kuras galva knapi pārsniedza vēja suņu muguras augstumu, dzelzceļa sliedes fonā. Un suņi bradā pa peļķi, ar lēnām kustībām lauzdami ledu..un vēlāk viņi dzēra to peļķes ūdeni. Patiesībā tas bija tāds skats, kuru tu nemaz navari uzrakstīt un pēcāk izlasīt.

Kā lai sasniedz tos mērķus, ja tik daudz ko mēs nevaram ietekmēt un, ja mūsu attieksme pret lietām ir tik nepatstāvīga? Nekas, man vēl ir pieci gadi..

p.s. – un nevajag šeit beigās saskumt vai berzēt rokas, jo mans mērķis pēc pieciem gadiem nav nolikt karoti (jo karotes likšana jau ir pasākums, ko mēs neviens nevaram ietekmēt..ar dažiem izņēmumiem)

p.s.2 - tiem, kas neaizmiga un izburtoja līdz galam sūtu "respektuhu", bučas un nākamajos Ziemassvētkos dabūsiet arī sasmaržinātās atklātnītes...bet pagaidām, lūk, jums viena feina tautasdziesmas apdare:

http://www.youtube.com/watch?v=wFuxlfV5rVE