Mūsu vēsajam atturīgumam, vai, kā to varētu nosaukt, raksturīgajam apātiskumam tomēr ir viens liels trūkums. Jau tā retajās ģimenēs, kas ir mūsu Valstij ir tik vajadzīgas, tik ļoti pietrūkst patriotiskās audzināšnas....ļoti ceru, ka kļūdos, bet, vismaz manu draugu, paziņu un radinieku lokā ir tik maz vecāku, kas par Valsti atceras parasti tikai labākajā gadījumā 4. maijā, vai 18. novembrī....Un vēl...ir ģimenes, kas atceras par Valsti, tad, kad pašiem ir slikti...un ikdienā bērni tiek baroti ar informāciju par to, cik šeit ir slikti....Tik maz ģimenēs godā tiek turēts Latvijas karogs, himna, Latviskās tradīcijas neatkarīgi no tā, kur ģimene atrodas...
Jā,šeit ir tik ļoti daudz problēmu... Bet arī tad, kad bija treknie gadi, neatceros, ka bērniem tika audzināta īpaša mīlestība pret Tēvu zemi....
Tajā pat Skandināvijā ir normāli mājas pagalmā izkārt Valsts vimpeli ikdienu, mums daudzi par pgrūtinājumu uzskata karoga izkāršanu Valsts svētkos un piemiņas dienās....
Zinu, ka esmu pretējās domās ar diezgan lielu sabiedrības daļu, taču ļoti ceru, ka Latvijā un kaut kur TUR tomēr ir kāda daļa mūsu ģimeņu, kas neskatoties uz visu, tomēr sirdī patur daļu no mūsu dzimtenes....
Un tik patīkami dažreiz dzirdēt ziņas par kādu ģimeni, kas tomēr saņēmusies beidzot atgriezties atpakaļ...