Svētdien bija jauki saulaina dieniņa. Ne tikai dabā viss dzīvais svinēja dzīvības svètkus, bet arī es biju taij līdzās. Putnu čalas un vīterošana pārņēma visu apkārtni. Viss mežs līdzīnājās simfoniskā operas lielajai koncertzālei.
Mazliet uzmanīgāk tajā ieklausoties, ievēroju, ka netikai starp cilvēkiem, bet arī dzīvnieku un šajā gadijumā,  putnu valstībā piemīt respekta tradīcijas. Dabā, starp visu dzīvo nosaka ritms, vai pat ritmiskums, nezinu, kā pareizāk to salīdzināt? Bet, ka tā ir visaptveroša, to apstrīdēt nevaram, bet šoreiz tikai par putniem, to dziesmu intensitāte un  skaņas rezonanses, bals stiprums un intervāli starp treļļiem. Bija man šāda iespēja tam pasekot klausoties. Būtiski atšķirās viena vietā palikušā dziedoņa bals skaņas ritmiskums no tā, kurš pārlidoja uz citu attālāku puduru dziedāšanas ritmiskums...
Vnk patīkami sajust dabas ritmus un sevī apzināties, ka spēju dzīvot saskaņā ar to, to paredzot, -tā pat kā nereti liekās, ka neizprotam sievietes, bet atliek, netikai ieklausīties viņās, ko saka sieviete, bet pie tās biežāk piekļauties, lai labāk mēs tās iepazītu, -pat nav jaizprot, pietiek, ka izjūti, pa gabalu uz attālumu...

/ Te pēc darba, no gara laika iegrimu pēcbrīvdienu apcerējumā un sanāca, kas tāds, kā veltījums manām sievietēm, kuras mani nav aizmirsušas, bet to ka dusmojās uz mani, pie tā man nav jāpierod. Nu piedodiet!  Tavs Wilnis ;) /