Vienu vakaru sēžu vienā no Rīgas alusdārziem, sūcu bairīti, vēroju cilvēkus.  Pie letes stāv viens vīrišķis, no mugurpuses trenēts vecis, no priekšpuses - savu krāniņu droši vien tikai spogulī  var saskatīt Karoče, kaut ko gaida. Kā tad, pienāk Bārbija, kājas no padusēm, platformenes, blondi mati, teorētiska kleitiņa. Apkrīt tam alusvēderam ap kaklu un bučo nost. Tad  es padomāju par mums , večiem, jo tizlāki paši esam, jo smukāku Bārbiju vajag.
Bet tas tikai sākums, īstens kultūršoks parādās vēlāk.
Pie stūra galdiņa piesēdās, varētu teikt iegāzās, četras sievietes, skaļas, rupjas, iereibušas, ākstīgas un.... Pat nevaru ta pieklājīgi pateikt  kādas. Nu, viss, ko nevajadzētu izcelt, bija maksimali izcelts.
Viena sēdēja ar muguru pret mani un demonstrēja uz puspēcpuses nomukušus džinsus, dibenrievu un stringus, dažas kailas tauku krokas, nospīlētu topinu un mugurā un plecos iegriezušos krūšturi, un mati vēl palmiņā uz galvas sasieti.  
Viena būtne, kas sēdēja man pretī un neatlaidīgi uz mani blenza, izskatījās tā puslīdz, ja nebūtu notecējušās kosmētikas. Divām varēju novērtēt tikai profilu, bet es to vairs neaprakstīsu, apmēram kā pirmā aprakstītā būtne  būtu noklonējusies
Baiss kvartets.
Un nevajag mani tagad lamāt.
Man patīk sievietes ar formām, kuras nav drēbju pakaramie.  Un sieviete ar kuplām formām var izskatīties pievilcīga un skaista, ja pati tāda jūtas, un seko tam kā izskatās, bet šis kvartets....
Koroče, es neizdzēru savu alu un aizgāju, jo šis kvartets ar savu pi....pī..... leksiku, zviegšanu un atbaidošo koķetēšanu  nerosināja uz palikšanu.