Nu redzi, cik dažadi var kaut ko uztvert- man atkakl līdzsvars un sevis pieņemšana - tā ir bāze - pamats , ceļam uz turieni, kur   vēlos ko  sasniegt. Nevis cīnoties ar sevi, un tērējot resursus- laiku, spēkus, bet- izmantojot vispiemērotākās savas īpašibas , lai sasniegtu  kaut ko... Jā, līdzsvaru var uztvert arī kā- miera stāvokli, bet - var uz to paskatīties arī kā uz svārstu- tā ir kustība, ja mainās amplitūda vienā virziena- jamaina arī otrā- un tā jau nav nekāda stagnācija.

Ja cīnies ar kaut ko konkrētu ,domāju,tad jau esi izzinājis ar ko īsti sevī cīnīties un tā jau ir dzīves pieredzes skola, lai dotos pa spirāli augšup...bet sākumā tas ir jāpieņem kā daļa no Tevis,jāakceptē un tad jāmēģina mainīt uz sev vēlamo...karameli

Labi, nesauksim to par cīņu, bet par diskusiju (citreiz strīdu) ar sevi. Neizvēlējos saprotamākos vārdus.

Kā jau minēju, manas izziņas ceļā ir nepieciešama cīņa ar sevi, lai sevi ievirzītu tādās sliedēs kādās es sevi redzu. Nevirzot sevi ietekmēsies no apkārtējiem.

Vai cīņa kādreiz ir bijusi produktīva?Domāju,produktīvāk ir izzināt sevi,izzināt vājās un stiprās puses ,bet arī cīnoties ir jāzina,pret ko īsti cīnies,ja nu tā var izrādīties cīņa ar vējdzirnavām

Līdzsvars un samierināšanās ir stagnācija - es tā to redzu.

Tā ir tikai katra personīgā izvēle- kā iet to ceļu, -- kā labak patīk, kā saņem sev vajadzīgo  vai nepieciešamo- kā emocionali, tā visās citās jomās. Vienkārsi tad, kad cilvēks pieņem sevi ar visām savām- īpašībām, izpausmēm,- nevis cīnās  ar visu un par visu... tad nāk patīkams brīdis- līdzsvars... un krietni interesantakas tad ir  iespējas un izveles..

Izzinu un tomēr, lai turpinātu ceļu produktīvi un ātri, emocionālam nākas cīnīties.

Cīņa ar sevi- ir viena no bezjēdzīgākajam nodarbēm patiesībā... Var ar varu sevi lauzt- tie būs meli pasam sev. Ir krietni rezultatīvāks ceļš( vismaz - manuprāt)- sevi izzināt un izprast- līdz  var pieņemt - ar visu , kas nu ir "bagāžā".
Par tiem vejiem- vienalga kādas izcelsmes- ja nestāv uz abām kājam, tad ir diezgan ticami, ka vienā jaukā brīdī būs- bladāc- visā garumā gar zemi..  

Ja cīnos ar sevi, vēju plūsmas neietekmē. Ietekmē iekšējie pārdzīvojumi, vēlmes, nodomi, pretrunas. Cīņa ir ar sevi.

te ir jutams bankrots

Un kā būtu , ja sāktu ar to, ka tā smuki un stabili nostātos uz abām kājām, lai nav jābalansē- kā nu kura veja pūsma papūš...

Savdabīgi , man patika !  

darbs ar sevi viemēr ir grūtākais...

Nezinu ..., tāda sajūta radās , izlasot Tavu dzeju ...

Kāpēc domā, ka nesadzirdu?

...nav nozīmes nekādas
izdomātiem būriem ,
viltus karamelēm ,
nedz pudiņiem drūmiem ,
ja dvēsele Tava -
nesadzird otru ...

Cenšos saskatīt labu, ka pat sūdi ir pudiņš.