...nu lai abolītei, tur ir labi, ...vienai..., kuku...

....iečuksti tam vaidziņa....esmu es zem mākonīša....kas domā vēl....krist uz zemi kā lietus...vai tālāk peldēt....kājas man basiņas...jo negribas jaunās kurpes samercēt...litussarga man arī nav...jo aizmirsu to veikalā....kleitiņa man slapja..izmirkusi....gan viņš mani atpazīs...pēc vēja matos.....

Nu labi - bet tagad ābola piedzīvojumu turpinājums ...
..Kautkur pilsētas tirgū tikmēr norisinājās aktīva dzīve augļu un dārzeņu starpā. Tie sarunājās , sprieda par pircējiem un apraudāja katru nopirkto dārzeni. Arī šeit bija āboli. Īpaši no tiem izcēlās kāda ābolu meitenīte, ērtības labad sauksim viņu par Ābolīti. Ābolu meitene atšķīrās no pārējiem ar to, ka nevēlējās padoties visu ēdamo lietu neizbēgamajam liktenim - sagriezšanai, apēšanai, pārstrādāšanai ievārijumā un konservos. Ābolīte uzgaidīja izdevīgu mirkli un novēlās zemē no pircēja rokām, paslēpdamās zem letes, tieši blakus tirgus tantes pūkainajām čībiņām....

...aiz mākoņiem vienmēr ir saule....aiz mākoņiem vienmēr ir zvaigznes....jaizsaka vēlēšanās...un tā piepildīsies...tikai jātic.....

...Viņš izripinājās no pieturas un trīskārt pateicās Lielajam Ābolam par viņa labsirdību. Tomēr, Ābols vēl nebija atradis mieru savā sirdī, tāpēc viņs turpināja savu ceļojumu uz Nekurieni/Kautkurieni. Tas ripinājās dziļāk pilsētā, kur mājas kļuva blīvākas un daba - retāka. Šeit Ābolam pavisam nepatika, bet dziļi sirdī viņš cerēja, ka tieši šeit atradīs kautko, ko viņš bija bezjēdzīgi meklējis. Ar laiku pārvietoties kļuva grūtāk, jo bija jāšķērso ceļi, šosejas un citas vietas. Lielie zvēri gan Ābolam netraucēja, tiesa, viņš nevēlējās gadīties tiem ceļā....

...iesaki gaidīt rītdienu...tu brīnumu soli.....drosmīgs esi....varu tev noticēt...ko tad.....

...šonakt jākrīt...zvaigznēm, bet ...dmž...neredzēsim, ...mākoņains...

Ābols pārgulēja nakti pieturā. Kad no rīta Ābols pamodās, bij noticis brīnums. Mūsu varonis Ābols bij atguvis savu apaļo formu, un atkal izskatījās pēc normāla ābola. Pēc normāla, apaļa, spīdīga ābola....

....klausies ar sirdi....ausis droši vari aizspiest ar plaukstām ciet...tos ābolīšus..kas rokās...paripini man....

...tikt skaidrībā ar zvaigznēm.....pie vienām debesīm nav nemaz tik viegls uzdevums....kur nu vēl septiņām....

Es gan nevaru sadzidēt - lietus par skaļi līst ...

...ripini droši....paskriešu gabaliņu pretī....nu ābolīsi man garšo ļoti...

....nu tad neko...suns Huns arī vēju nevarēja sagaršot....bet sajuta un dzirdēja gan.....

Es Tev to ābola pusīti paripināšu - bet aizkostie tālu neripo ...

Garšu vēl nejūtu - itin nekādu ... nu nekas - varbūt rīt paveiksies  

....vējus nevaino....esi tik pa vējam...pie pūdercukura piejaucu mazliet vēl ko....piedod....ja tas garšu sabojāja.....

Nu labi - pietieši augstu , bijis tik vējš pareizais ...

....neriskēšu...uz jumta nekāpšu....ar devīto stāvu būs jāpietiek...ja nesaņemsi...vaino vējus...mani nē.....

Kaisi tā labi augstu - varbūt vējš viņu man atpūtīs ...