Sēž meitene parkā uz soliņu, pie viņas pienāk zēns.
Viņš : - Sveika.
Viņa: - Atā!
Meitene ceļas un iet prom. Zēns viņu noķer aiz rokas .
Viņš : - Es Tevi nevaru aizmirst!
Viņa : - Man vienalga!
Viņš : - Nav gan. Nemelo pati sev!
Viņa : - Laid mani vaļā!
Viņš : - Nē!
Zēns noskūspta meiteni. Viņa pretojas un zēnu atgrūž.
Viņa : - Liec man mieru!
Viņš : - Es zinu, ka mīli mani!
Viņa : - Muļķības!
Viņš : - Tad pasaki man acīs skatoties, ka nemīli mani!
Viņa : - Es Tevi ne.. nemīlu!
Viņš : - Asaras Tev acīs tieši par to liecina..
Viņa : - Ko Tu gribi?
Viņš : - Tevi. Un Tu?
Viņa : - Nav svarīgi!
Viņš : - Tiešām?
Viņa : - Nē
Viņš : - Pasaki, ko Tu vēlies!
Viņa : - Tev paliks vieglāk?
Viņš : - Iespējams.
Viņa : - Es.. nespēju..
Viņš : - Tad atbildi - Tu mīli mani?
Viņa : - N.. Jā!
Viņš : - Tu par mani bieži domā?
Viņa : - Nespēju par Tevi nedomāt!
Viņš :- Būsi ar mani?
Viņa : - Nē, jo parāk daudz cietu. Tu esi labākais, kas ar mani noticis, bet tomēr... Man ir cits!
Vienīgais, ko tajā brīdī meitene vēlējās, lai viņš pateiktu, ka nebeigs par viņu cīnīties, bet zēns tikai gribēja, lai meitene ir laimīga, jo viņam viņas laime bija pirmajā vietā!

Autors nezināms!