Sadedz briljanta uguns strēlēs,
Izkūsti lietus maigajās šalkās.
Tu iejaucies citu dzīvēs,
Tagad tava sirdsapziņa maksās.
Tu esi pelnījis pelnus un naidu,
Sitienus kā pērkona dārdus.
Tevi ar pātagu gaidu,
Un sūtu skarbākos vārdus.
Izputi sāpīgā smilšu vētrā,
Noslīksti netīrā ūdens dzelmē,
Tava traģēdija manā prātā,
Tava nelaime mani veldzē.
/S.k./
Atslegas vārdi: MAZADZEJNIECE0
Skaisti man patīk.
..... Tevī tik daudz naida
Why?
...paties prieks par kāda likstām---labpatikā noskatīties kā grimst---sadisms.
Bet sāp Tev vairāk, nekā pati atzīsti,--- katrs klupiens pie otra- mazs remdinājums tavai dvēselei...-kā atsvars. Tu esi Viņa varā.
Te jau ne dzejniece , bet vārdotāja .. Pie tam ļauna ?
Sāpināts cilvēks ne to vien var sarakstīt...bet jautājums,vai tas otrs ir tā vērts,lai viņa dēļ tā plosītos?
Kaut kas traks, te jau pēc lāsta izklausās, oi, oi!
izskatàs,ka dzili sirsninà,kàds iekéries
...ļoti skarbi, bet par to tev...pretī...
...I LOVE HATE YOU...