Ir oktobra beigas,  novembra  sākums, rudens elpa ir pārņēmusi  pasauli. Putni dodas prom, pretī saulei un siltumam, koku lapu rota klusi čab zem kājām. . Viss ir tik  tāds satraucošs un nemieru rosinošs. Viscaur jūtama rudens smarža, kas jaucas ar dūmu un trūdošu lapu smaržu,   vakaros ceļas balta, necaurredzama migla, kas kā silts mākonis apņem vēlā vakara gājēju.
Soļu troksnis noslāpst miglas spilvenā, savus soļus dzird tikai gājējs. Viņš iet lēnām, nesteidzoties, jo nav kur steigties, neviens  negaida, neviens raizīgi neskatās pulkstenī... neviens.
Ceļš ir tāls un vientulīgs, tas izmet loku, gar mežvīteņiem noaugušu sētu, kas tagad izskatās, kā melniem taustekļiem un milzu zirnekļtīkliem apvīta. Gājējs zin, kas tā par sienu, gadiem ir tai gājis garām, īpaši nepievēršot uzmanību  tam, ka šī siena ir šķirtne starp dzīvo un mirušo pasauli. Tā bija kapsētas siena, kapsētas, kur jau gadu desmitiem neviens nebija apglabāts.
Gājējs turpināja ierasto ceļu, gar kapsētas sienu, bet tad likās, ka vējš atnes vārgu skaņas atbalsi, bet vēja  taču nebija, pilnīgs bezvējš, krēsla un migla vijās ap gājēju. Viņš apstājās un sāka uzmanīgi klausīties. Jā, tā bija klusa, sēra melodija, kas plūda no kaut kurienes, viņš klausījās, ieklausījās un saprata, ka skaņa nāk no kapsētas puses. Baiļu stingums apņēma viņu no visām pusēm, bailes smacēja, bet kaut kas lika tuvoties sagruvušajiem kapsētas vārtiem... Īsti nezinādams, kāpēc tur iet,jo tuvāk viņš tiem tuvojās, jo skumjā  melodija palika skaidrāka. Viņš izgāja cauri vārtiem un apstājās,  satrunējušas zāles un lapu smarža saplūda ar pelēko miglas vālu, viņam palika vēsi, gribējās griezties atpakaļ, bet melodija vilināja un vilināja... Sekojot sērajām skaņām gājējs sāka līkumot pa aizaugušo taciņu.  Viņš nezināja cik ilgi un uz kurieni iet. Pēkšņi viņš pamanīja blāvu raustīgu gaismiņu, un mirkli svārstījies, tuvojās tai.

Drebelīgā sveces liesmiņa apspīdēja uz kapakmeņa sēdošu tēlu, kurš spēlēja flautu. Spēlmaņa tēls bija tērpts skrandainā tērpā, seju tam sedza kapuces mala un .... viņam bija spārni, lieli spuraini spārni, un flauta viņa rokās nebija flauta, bet gan cilvēka dilba kauls.

Gājējs sajuta smacējošas šausmas, viņam likās, ka viņa sirds izleks no krūtīm un pazudīs, kājas bija  kā sastingušas, un viņš izmisīgi gribēja tikt prom. Pēkšņi melodija pārtrūka.... spēlmanis pacēla galvu un ar tukšām acīm īsu, biedējošu mirkli paskatījās uz šausmu pārņemto kapsētas viesi,  un  tad bez skaņas iesmējies, viņš atkal pacēla dilbu pie lūpām, un turpināja pārtraukto  spēli.
Gājējs joprojām šausmu pārņemts,  atrada spēkus iet prom, un  tā atmuguriski kāpdamies atpakaļ jo bija bail pagriezt spēlmanim muguru,  meklēja ceļu ārā no kapiem. Pie kapsētas vārtiem viņu vēl sasniedza gaistoša,  sēra melodija un baisie bezskaņas smiekli.
Gājējs pielika soli, lai attālinātos no kapsētas sienas, viņam nebija vairs nekādu šaubu, viņš bija sastapis  Nāves eņģeli... dzīvs būdams, un tas nozīmēja tikai vienu, viņš tagad ilgi dzīvos.