Kad vienas laimes durvis aizveras otras atveras.Pārāk bieži mēs skatāmies uz aivērtajām tik ilgi,ka neredzam tās,kuras mums jau ir atvērtas.
Atslegas vārdi: Durvis uz laimi.0
AnDa, durvju priekšai jābūt tīrai.Tas rāda,cik saimniece tīrīga.Man te dzīvniekus neatrast,varbūt vien kāds kaimiņa kaķis ieklīst.
Vilka vietā var būt arī vienalga kāds cits...iepriekš nepamanīts...kaut vai ezītis---beidzot tam uzkāpi---un iebļāvies, jo biji basa...nebija ar ko iet
Anda,ja vilks paēdis,tad nav ko uztraukties.Es mierīgi sadzīvoju ar tiem,kurus mīlu.
Inet,man vilki patīk.Ir viņos kas mazliet draudīgs,bet tas nemazina apbrīnu.Mani šakāļi tracina.
Bet patiesībā tas Vilks tur visu laiku bija...bet nepamanīja...jo acu priekšā vecās durvis vēl stāvēja
Oi---es jau par sevi...vilks- tas ir jautri! dzīvē ienāk kāds personāžs ar kura esamību rēķinies.
Vilks, tas , lai pārāk neatslābtu, jabūt tonusā, nedrīks snaudā iegrimt!
AnDa,kur te mazpilsētā vilku atradīsi.Visi pašu ļaudis,zināmi jau sen.
tas gan---par tām korekcijām, arī tās nav bez pamata...
padomā---gāji gāji pa taku savu ceļu un pēkšņi! vilks! O, neplānots...un bīstams---ienaidnieks atrasts. Sākas dzīvē jauns seriāls
Inet, tieši tā.Galvenais prieks ir tad,ka Ziemasvētku dāvanas vari atļauties labas un noteikti par savu nopelnīto naudu.
Mairit, kā tad, ja būtu iekurs pašiem jameklē, ugunskurs jākurina, jamedī, nebūtu laika prātot ne par kaiminu, ne valdību, ne socialo dienestu, grozītos ka mācētu.
Anda,parasti cīņu uzsāku savā frontē.Bet citreiz jau dzīve taisa korekcijas.
Ineta,vieglāk jau dažiem ir vainot citu savās likstās,un ja vainīgo nevar atrast,tad tas jāizdomā.Darbojoties parasti aizmirstas visas likstas,jo nav laika sevi žēlot.
Ineta...kur te šai blogā kāds nelaimīgais ---vienkārši risinās saruna par durvīm.
Labbbiii- var arī ar kāju atspert vaļā- tā braši---bez klin klan---vienkārši- čau! negaidījāt?...nelietīši, ko tā skataties?
tas gan... ja kukū gotiņu kūts smaržos- neej- būs daudz rūpju...
ej tur, kur viss gatavs---jēriņa cepetis smaržo....
Grūti ir krustcelēs izšķirties, kura būs tā laimes taka , grūti sevi piespiest darbotes, vieglāk ir justies nelaimes čupiņai un smilkstēt vai agresīvāka gadījumā riet uz garāmejošiem. Kaut kads nelaimīgo ļaužu sindroms pēdēja laikā izplatās . Kapēc cilvēkam tik iepaticies justiess nelaimīgam? Laikam par maz fiziskas aktivitātes!
Daba tukšumu nemīl.Tad nu jāņem tās aiz kurām labi smaržo,citādi var iebrist pakaļā.
Nu re ---jau kļūst cilvēks izvēlīgs---jo pieredze ierunājas. bet no tā visa ir ko izvēlēties?
Nedod dievs daudz to atvērto durvju.Tag gan var apreibt.
un vēl---tas atkarīgs no tā, cik Liels Dārgums Viņpus durvīm...
Zaudējuma pieņemšanas laiks sev jāpiešķir.