Ir kāds stāsts par 11 gadīgu, klusu zēnu vārdā Tods, kas cīnījās, lai tiktu pāri savas mātes nāvei. Viņa tēvs jau ilgu laiku nedzīvoja kopā ar viņu. Zēns dzīvoja ar tanti, kas darīja viņam zināmu to, ka viņa ņēma ļaunā rūpēšanos par zēnu. Dažos gadījumos Šerila, Toda skolotāja, dzirdēja tanti sakām uz Todu: „Ja tas nebūtu manas augstsirdības dēļ, tad tu būtu bezpajumtnieks bārenis.”

Šerila pielika papildus pūles, lai liktu Todam justies vērtīgam un viņa veicināja zēna interesi dažādu lietu izgatavošanā. Tieši pirms Ziemassvētku brīvlaika, Tods kautrīgi pasniedza Šerilai mazu, dekorētu kastīti, ko viņš bija izveidojis.

„Tā ir tik skaista,” Šerila teica.

Tods atbildēja: „Tajā ir kaut kas ļoti īpašs iekšā, ko man mamma iedeva, pirms viņa nomira. Viņa teica, ka tā ir lieta, ko varu dot prom papilnam un kas man vienmēr paliks pāri. Tas palīdz justies labāk, kad Jums ir skumji, un palīdz justies drošībā, kad Jums ir bail.”

Kad Šerila sāka vērt vaļā kastīti, Tods viņu brīdināja: „Ā, bet Jūs to nevariet redzēt.”

„Nu, kas tas ir?” Šerila laipni pajautāja.

„Tā ir mīlestība. Un Jūs esiet pirmā persona, kopš manas mammas, ko es mīlu.”

Šerila cieši apskāva Todu un teica: „Es to mūžam glabāšu kā dārgumu. Tā ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmusi.”

Viņa paturēja šo kastīti uz sava galda līdz pat dienai, kad aizgāja pensijā, un pieskārās tai brīžos, kad justās noskumusi vai nobijusies. Tas vienmēr lika smaidīt viņas sirdij.

Gadus vēlāk, Tods nosūtīja viņai auduma pušķi, ko viņš bija sev piespraudis izlaiduma dienā medicīnas skolā. Kopš tā laika šis mazais pušķītis atradās kastītē.

Patiesībā, tā ir mīlestība nevis dimanti, ko varam turpināt dot un dot. Turklāt, mīlestība pati sevi pavairo. Jo vairāk tu atdod prom, jo vairāk tev paliek pašam.