Mazliet parunājos ar kādu pārdevēju.
  - Jums nav mazāks apgrozījums, kad blakusveikals bankrotējis?
- Protams, ka ir, viss taču iet uz galu.
- Es arī šodien izlasīju, ka kāda man zināma firma tiek pārdota izsolē. Ir jau, kas par to ņirgājas.
- Tādi jau te ir, tad, kad pašiem darbu nodrošināja, tad gan par to firmu neņirgājās.
- Klau, es cienu pagasta veceni, bet, ja gadiem vīrs iesaistīts tiesas darbos  Bērnu slimnīcas sakarā...
- Parunās, parunās, ar to tā tiesa beigsies, kā jau viss te.
- Naudai ir liela vara, ja vietējais deputāts mēnesī saņem 170 latus, tad visu var. Man no viena mēneša algas par neko nedarīšanu iznāktu malka visam gadam.
- Vai tad Saeimas deputāti ziedoja kaut pa latam tajā Ziemassvētku labdarības akcijā?
- Es TV reklāmā redzēju, kā Daudziņa aicina ziedot operācijām, lai kāds čalis dzīvotu ar kājām. Ja katrs saeimietis ziedotu pusmēneša algu, tādas operācijas daudzas varētu uztaisīt. Bet saeimieši strīdās par savu 100 latu algas pielikumu. Tādus esam ievēlējuši.
- Paši vien ievēlējām, ne jau kādi marsieši vēlēja.
   Runā, runā... Jāsaka paldies O. Ozolam par aprunāšanas izturību. Protams, ir daudz profesionālu nepilnību, pat trūkumu viņa vadītajā 100. pantā. Tas, ka plašo sabiedrības O.O. aprunāšanu uztur paši kolēģi, arī ir dīvaini. Ja nerisinās neviena žurnālsta "paceltā" problēma, tad "ēst" kolēģus ir visvienkāršāk... Protams, nav labi, ka žurnālists sarunas noslēgumā pasniedza runātājai rozes. Aprunā gan tā, it kā būtu dots nātru kušķis. Varbūt dāma, kas "stundu stāv domādama" (ne jau vienu stundu un ne par kamanām), tās būtu pelnījusi. Jo neviens "kadrā" neatklāj, kas aiz viņas ilgās domāšanas stāv patiesībā. Esot labi tādas lietas darīt "aiz kadra". Nu, te jau daudz kas notiek "aiz kadra"...