gočen, caur nabiņu. tad, kad palika jau kā pingvīns, pielieku ausi uz nabiņas - ņurd:) prasu, tu tur vēl ilgi? nāc tak parunā ar tēvu, piemiez klēpi, jopiķ. šis - pagaidi! es te vēl mācos. ko tu tur mācies, ko muldi, saklāj gultu un nāc ārā!. nekas, vecais, pacieties, un tur ar nelien, jo es purkšķīti palaidu.
otrā vakarā es šim prasu - nu ko, es jau ričuku noskatīju ( ar kukuļiem mēģinu izvilināt), atbild - akvalangu sev nopērc, tur komplektā lielas brilles, redzēsi kā es diršu! toč, puika, mōns dēls, rupjš kā zirga deķis. meitenes tā nerunā:D tas jau labi, zināju puika būs. pielieku ausi pie tās nabiņas - krāc sivēns, vai tā vaga pirž...nav svarīgi. prasu, klau, a tev auklīti pasaukt?! šis kā bliež ar kāju - man ause sarkana un vēderā nēsātāja nakts vidū sēdus augšā. prasa man, vai tu dzirdēji? muļķe tāda, zoss, es taču visu laiku ar viņu runājos.
Atslegas vārdi: ja gan.0
Ar savu junioru tāpat runājos , arī spārdījās !
....un to jau viņš neslēpj, ka ilgstoši vienu sievieti mīlēt nespēj....bet ne par to š is stāsts
Valdis - tēvs daudzkārt pārspēj Valdi - vīru ... čur ! neapvainoties !!!! mana subjektīvā atziņa nevienam naff saistoša .
visi Valda vēstījumi ar kaut ko " paņem" līdz pašai saknei...šīs izjūtas tik patiesas, ka sajūta...arī es tur biju....dzēru...ēdu , līksmoju un līdzpārdzīvoju.
Smuki stàstini,loti labestigi!
Vēl arī buldozērs--milestība.....!!!!!!!!!!!!!!!
aļapam bija pateikts, ka viena bantīte sarkana, otra balta - lai kad pagriežas, katru reizi savādāka. un kleita lai būtu jauna. tās kleitas es protams iegaumēt nevarēju, bet ņemu "uz bailēm" - kur jaunā kleita, jopiķ!?
Un te es nedēļas vidū atlaidu mājā ( sievu pārbaudīt, lai nerūsē), tatārs tāds skaļš mašīnC (KaMAZ), uzkāpju augšā, šie vēl pin bantes, es vēl koridorā - meitēns bļauj, tēti nenāc, mamais baltā bante nokrita
es esmu pasakaini bagāts, man pieder visa pasaule un vēl vienC skuķis ar ausaino mazdēlu un pacmitnieks puika!
Es tad atbraucu no Kotbusas, tā Drēzdenes priekšpilsēta. Kotbusa vispār ir dikti incanta valmiera tur, tajā laikā, vēl austrumvācijā, krogs - 1000 liķieru. Man bija līdzi Allažu ķimelis - visu šito gadījienu varu pie galda izstāstīt, pekstiņš pa pupu, ne mazāk.
Mājās, atbraucis, sēžu dīvānā kasu nabu. Tas tur abas baros tēti. karotes čalo, tvaiki skalo nāsi...es kā prezidents Ausis abas vaļā, dzirdu, ko šās abas tur vervelē. Sieva māca 4 gadīgu meitēnu kā sildīt kāpostos - īstā laikā un vietā. ManC meitens nav nekās muļļa - uzreiz mātei konktētu jautājumu! Mammu, kad es izaugšu liela, man arī ar tēti būs jāprecās?
Es visu šo textu istabā dzirdēju, man pat TV pults no rokas izkrita. Es viņas aizvedu uz Siguldu, trepēs kāpties, meitēns vinnēja - šis vēsi pa margu nomauca lejā. Es vēl nodomāju - labi ka nav pauti. Sieva smējās, kaza tāda. Aļapais jau tagad milzīgs meitēns, pats pa ķēķi ņemās. Bet tas ausainais tika atvests pie manis lai šim iemācītu kā pa dubļainām biksēm šļūkt. Patika abiem.
vo, jopiķ, atcerējos. es tikko no polijas biju atbraucis - man 4 dienas brīvas, tieši Batlcom dekoderus sāka ieviest, man 19 dālderus vajadzēja mēnesī maksāt, uz mājas jumta antenu uzlika. tad lūk, guļ tas jāņtāpiņš. tad vēl pamperu nebija - marlīte un tedīši. es skatos to jauno tele, dzirdu aiz muguras viss notiekās, festivāls. tā tur tā nodirsusies, ka no tā jāntārpiņa pat izmaukusies ārā, visa vienos sūdos un priecīga. vāvuļo. es vispār nezinu ko darīt. tiem kas 5. klasē, mobilie telefoni tad vēl nebija. Gočen nebija, Sony bija tikai televizors.
atradu vannas istabā tādus rozā cimdus, lielus kā govs pupturus. cimdam stulmi kā zābakam - man līdz elkoņiem. uztaisīju vannā siltu ūdeni un skaloju bērnu - turu aiz padusītēm un ar pirkstu pauri. šī vēl ņirdz...un tajā brīdī zvans pie durvīm - māris atnāca. es ar visu pliku un slapju bērnu, rozā gumijas cimdos veru durvis vaļā. jautājums - garais, ko tu dari? atbilde - bērnu skaloju
Es jau teicu--ka esi vismīlošakais tētis---tikai maskēies....!!!!!!!
košļene - baigā štelle. aļapais man piedzima 85. gadā. Līga _Figa. kad sāka runāt, domāju ka būs meterologs - šodien rīgā labs laiks. man uz video tas ir. kā es viņu filmēju, tā ši laika ziņas sola. bet košļene, tādu vajadzēja, un būs būt būt! yes, jopiķ. un tādi skaisti mati jau, līdz pusmugurai. lūr to teļļuku un aplūza. ārā gaišs vēl bija, laikam noskrējusies. es nesu vakariņas, mamma nebija tad mājās, skatos, mati čokurā. šai tā košļene matos, jopiķ. sūdi nepajokam, ko darīt. es no tāda skata pats sev tos brūnos matus gatavs no dirsas izplēst. man, biķernieku ielā, tad bija tāds kaimiņš, krievu vecticībnieks - Gena. Lāga vecis. Šis saka - ar sviestu. Un es visu nakti meitēnam smērēju galvu ar sviestu un ķemmēju ārā košļeni. Šī pat nepamodās.