Pamudināja mani uzrakstīt šo blogu pārdzīvotais Mego veikalā.Vakar ap pusdienlaiku aizgāju uz veikalu iepirkties.Es nebūtu pamanījusi vienu gados vecu kundzi.Viņa stāvēja
pie letes un izmisīgi lūdza pārdevēju,lai tā viņai nosver vistu,par kuru kundze varētu samaksāt.Izklausās pēc dzīve anekdotes.Nabaga pārdevēja svera  gan vienu,gan citu,bet sieviete vienalga nevarēja atļauties to nopirkt.Stāvot turpat,kundze sāka runāt,ka vakar viņai bijis ļoti slikti,bet viņa nevarējusi izsaukt ātro,jo nespējusi piecelties un pacelt telefona klausuli,lai uzzvanītu.Es neizturēju un pajautāju viņai:"Jūs ko dzīvojat viena?"Uz ko viņa atbildēja:"Ka pilnīgi viena  un ka viņai nav neviena radinieka pilsētā.""Bet sociālais dienests vai sociālāas aizsardzības dienests,kaut reizi bija pie jums atnācis?"
-Nekad,neviens pie viņas  nav atnācis -viņa atbildēja.Rodas jautājums.Vai tiešām pilsetā ir tik daudz vientuļo pensionāru,kurus nevarētu apzināt un apsekot?Kaut reizi menesī apmeklēt un apjautāties ,ka viņiem klājas.Domāju,ka daudzi būs vienis prātis ar mani.
Kādreiz būsim arī pensionāri.Un ja nu mūsu bērni būs devušies ārzemēs meklēt labāku dzīvi-tad šī situācija var sagaidīt jebkuru no mums.