Nesen dzidēju dažus teikumus no kādas tālsarunas: - Kur tad viņai vecais? Ā, pansionātā. Pasaki, lai pati arī iet uz pansionātu. Skumji. Bet tāda nu ir tā vecu cilvēku domāšana - ka tik ilgāk nodzīvot, vienkārši būt dzīvam, tas nekas, ka pašam vairs neko darīt negribas, jo nevar jau arī vairs neko izdarīt, galvenais, lai visi apkārtējie vecumu ciena. Nu, vecums pats ir vienīgais, par ko jāciena vecs cilvēks? Bezgalīga eksistēšana pansionātā. Tikai uz savas pensijas rēķina? Nodokļu maksātāju nauda pansionātam netiek? Vakar viena veca bijusī skolasbiedrene, kurai milzīga cieņa nākusi kopā ar resnumu, noteica - liktens tā lēmis. Iecienīts teiciens. Liktenis, uz kuru novērst visu atbildību no notiekošā, no paša darītā vai nedarītā. Liktenis taču tā lēmis, ka valstī notiek tas, kas notiek. Gudrie, darbspējīgie aizbraukuši. Vecie tagad cīnās par savu pensiju indeksēšanu. Pašu ievēlētie jau apjautuši, ka vēlēšanās pensionāru balsis viņiem būs nepieciešamas. Un kārtējo reizi jau sola - varbūt būs. Varbūt.