Vecis ar veceniti šēz uz gultas un sarunājas savā starpā.Večuks saka viņai:
-Pamēģināsim kā jaunibā,izģērbsimies pliki un ttt.
Izģērbjas un večuks saka savai:
-Vai !Tev jau tava kapu kopiņa galigi
plika,gandrīz ne matiņa!
Vecenite viņam atbild:
-Uz manas kopiņas vismaz puķites var iestādit,bet tavs mironītis diez vai var piecelsies...

Rudenii kad lapas birs,nàc uz mana kapa...  

No turienes mēs nākam, tur atpakaļ atgriežamies!

Ja nesi pabijis taja puse-nevar spriest,cik labi,cik mierigi tur ir..............................

Neviens jau vēl no tās aizkapa valstības nav atnācis un pastāstījis,kā ir paīstam.Mēs tikai domājam,ka ar nāvi beidzas visas ciešanas,bet kāpēc reizēm nemierīgas dvēseles klīst pa šo saulīti,un nedodas tur kur jābūt?

Patiesi un skaisti!...
manas mīļākās puķes......

Pie kapiem pieturā sēž divas omītes. Viena krāso lūpas, otrā jautā:
- Tavā vecumā jēga lūpas krāsot?
Otra:
- A, tavā vecumā jēga braukt mājās?

Agri no rīta vecis pēc kārtīgas dzeršanas pamostas kapos uz soliņa. Ārā vēl tumšs. Iet pa kapiem, skatās, ka kapracis rok kapu. Vecis izdomā, ka varētu nabaga kapraci pabaidīt, pieiet no aizmugures:
- U-u-u-u-u.
Kapracis, nepievēršot uzmanību, turpina savu darbu.
- U-g-u-g-u-g-u...
Kapracis bez kādām bailēm tikai turpina rakt kapu.
Vecis atmet ar roku un dodas uz kapu vārtiem. Pie pašiem kapu vārtiem viņu noķer kapracis, no visa spēka iebelž ar lāpstu vecim pa galvu un, kratot pirkstu, piekodina:
- Pa kapiem vazājies, bet ārā no savas teritorijas nelien!

Drūmi izklausās,bet katrs mēs kādreiz nonāksim,bet ne tagad gribu ieteikt smaidīt un tad pasaule smaidīs tev!

Sirms,melns krauklis,tai kapsētas vientuļā priedē nāks dusēt,tas būs tavs pēdējais draugs.

Gribu uz to māju,kuru soli ... esmu nogurusi dzīvot ...
Klau,var noīrēt,noalgot džekiņu vai dočku,kura var ?

Tagad jau moderni kremēt un pelnus glabāt special urnās!

bravo.... par kapiem vajag runāt, kapus vajag apdzejot, kapi ir mūsu visu īstās mājas....