Mīliet visu, jo viss tūlīt pāries!
skat.linkā...
Atslegas vārdi: Dzīve38617
Katram savs liktenis.Bet kas notiek taja pasaule,to zina tikai tie-kuri tur atrodas
Informets-BBC-Vacija
Cilvēkiem , protams , ir paradums domāt kā viņiem liekās ērtāk ..
....ļoti labs raksts....pārdomām ...un katrs sapratīs pa savam -katrs uzsvaru uzliks citā vietā!
Max...tu labus citātus esi izvēlējies
Tikpat vērtīgi ir arī raksta beigās,kur runa par laimi un mīlestības sajušanu...vai- kas ir pats svarīgākais dzīvē...tiešām jāaizdomājas! Jo kas gan svarīgs var būt šai iluzorajā pasaulē? Nu labi- būt par vārtiem caur kurieni ienāk nākamā paaudze, bet bērni arī ir individualitātes un mums nepieder...utt
Tik sarežģītas zināšanas jāskaidro tā, lai cilvēki ar dažādu attīstības pakāpi saprastu viņiem pieejamo informācijas daļu un lai šī sapratne sniegtu viņiem mierinājumu. Pirmais līmenis – cilvēks piedzīvojis zaudējumu, atbilstoši savas reliģijas likumiem atzinis, ka mirušais nonācis paradīzē vai ellē, ātri apracis vai sadedzinājis aizgājēju, noskaitījis lūgšanas, ticis vaļā no atmiņām un sācis taisīt jaunus bērnus.
Izlasiet linku
Un ko tā mīlošā dvēsele īsti mīl, ceļodama pa visādām pasaulēm un izplatījumiem? Ja esmu jau gana ceļojusi, un tā pēc teorijas būtu jābūt, tad kur mana visaptverošā mīlestība - uz cilvēci un kādu no Dieviem? Ticība nav reliģija...Un mīlestība var būt beznosacījumu, nevis bezpersoniska...Esmu tikai šīs planētas, šīs realitātes būtne...Un man bail par tuvinieku veselību un dzīvību. Reāli.
Kas mīl visus, nemīl nevienu...Esmu sieviete, esmu māte...
..izlasiet to linku pilnibà.
"Iedomājieties: cilvēks nevar nomirt pavisam. Nāves brīdī zūd tikai viņa materiālā izpausme. Mēs zaudējam fizisko ķermeni, bet tas, kas mēs esam, – personība – paliek. Mūsu enerģētiskā būtība, kas uztver visas parādības un reaģē uz tām, turpina dzīvot un nav ierobežota ne telpā, ne laikā. Tā ceļo pa citām pasaulēm un saplūst ar Dievu."
"tà celo pa citàm pasaulém un saplûst ar Dievu"
bet Dievam vajag miiloshu dvéseli
Tas ir loti sapigs jautajums.Izstiksu bez komentariem.
Dvēsele bez identitātes un personīgās pieredzes? Bezgalīga? Ja augstas jūtas, uzupurēšanās, mīlestība - ir tikpat nesvarīga pieredze kā instinkti dzīvības uzturēšanai un pavairošanai - nu, tad jūtas ir viens vienīgs atavisms...Lai dzīvo konstruktīvs racionālisms, vai? Nekam nepieķerties, nejust līdzi, nejust pateicību? Tas vairāk atgādina infuzorijas produktīvu eksistenci siltā peļķē...Kaut kā tā milzīgi bezpersoniskā mūžība man neliekas svētlaimīga...Nevienā man saprotamā variantā...
un shis arii likàs interesnts:
"– Profesors Stjuarts Hamerofs, Arizonas Universitātes anesteziologs un psihiatrs, un viņa Oksfordas kolēģis Rodžers Penrouzs radījuši apziņas kvantu teoriju. Viņi uzskata, ka cilvēku smadzenes ir kvantu dators, bet apziņa – tā programmnodrošinājums, kas nāk no ārpuses, no Visuma, savukārt dvēsele ir informācija, kas uzkrāta kvantu līmenī. Līdzīgs viedoklis tika pausts jau sen, taču šiem pētniekiem ir izdevies rast tam zinātnisku pamatojumu: apziņas jeb informācijas nesēji ir miljardiem smadzeņu nervu šūnās izvietoto olbaltumvielu mikrocaurulīšu (microtubules), kurām līdz šim tika atvēlēta vien necila armatūras un šūnu iekšējo transporta kanālu loma. Kvantu informācija tajos uzkrājas un nevar tikt iznīcināta pat pēc ķermeņa bojāejas. Kad ķermenis iet bojā, šī informācija saplūst ar Visumu. Un eksistē bezgalīgi. Profesors Stjuarts Hamerofs šo informāciju sauc par ”dvēseli”.
shis arii likàs interesants:
"es nekad nesaku mirstošiem bērniem, ka viņi nomirs. Un nekad nevienu nemānu, solot šīs dzīves turpināšanos. Es cenšos ļoti īsi atklāt bērnam patiesību: ”Nāves nav. Tu aizej no sava ķermeņa un pārej citā stāvoklī.” Un bērns saņem no manis apstiprinājumu savām izjūtām, ka viņš eksistēs arī turpmāk, tikai citādāk.”
Interesants raksts!
Atlàvos dazus intres.izvilkumus:"Kad Cīrihē nomira Einšteina draugs, zinātnieks savā dienasgrāmatā ierakstīja: ”Mums, fiziķiem, nāve neko nenozīmē. Tu aizgāji pirmais, es tev sekošu. Pagātne, tagadne un nākotne ir uzmācīga ilūzija.” To reizēm intuitīvi jūt bērni. Astoņgadīga meitenīte, kuru es ārstēju... nav svarīgi, no kā... tad, lūk, viņa neilgi pirms savas aiziešanas teica saviem vecākiem pārsteidzošus vārdus: ”Mamma un tēti, jums jāsaprot, jūs tikai nebaidieties, bet mūsu nav! Kad Dievs domā pats par sevi, mēs parādāmies viņa prātā.” Šī meitene un Einšteins runāja par vienu un to pašu: mūsu materiālā eksistence šajā pasaulē ir liela ilūzija, bet nāve – pāreja.
Saulstāvjos (astronomiskajos) debesis esot vaļā...
Visas labās domas un nodomi tiekot pieņemti un uzklausīti.
Lai skaistas un gaišas šīs vasaras garākās dienas, labas un auglīgas - īsākās naktis!
MIELAVAM ZĀLAMANA DZIESMA IR VIENREŽĒJA , LAI ATVĒRTOS DVĒSELES VĀRTI , IESAKU VISIEM NOKLAUSĪTIES, ĪPAŠI TIEM KAM VAIRS NAV NE 20 NE 30.
KĀPĒC TĀDS PESIMISMS TAVĀS ACĪS MANS DRAUGS
"Mēs atnākam no tukšuma un tukšumā atgriezīsimies"...Skaista un liela doma...
Bet pirms es saplūstu ar to balto gaismu, un svētlaimē bez marķieriem ceļoju citās pasaulēs, es diemžēl personificēju sevi ar šo ķermeni... esmu mazmeita, meita, māte...Ar pienākumiem un saistībām, jo cits manā vietā tās nepildīs...
Brīvs var būt vientuļš cilvēks. Pēctecība liek man ravēt mātes iekopto dārzu, skan tik sīkumaini, bet tur daudzi gadi viņas domu un sapņu - arī par mani...Kam to atstāt? Kurā brīdī materiālā pasaule pārtop garīgajā? Bez atmiņām un mīlestības es būšu tikai balta gaisma...Diez kāpēc mani tas pagaidām nemierina.
Uldis Baibiņu...bribēja vest- bet viņa- to pašu izdarīja- šaipus krasta...un daudz ātrāk!
Atliek vienīgi minēt , kā būs ... , nāks kad Pārcēlājs - otrpus Stiksas mūs vest ...