Vasarā ar saules smiekliem,
vasarā ar lauku priekiem,
daži teic - tas liktens rūgts,
ravējot var aizskriet mūžs.  

Ravēju līdz kāds man pikti,
rūkt aiz muguras sāk dikti,
kur nu likties,kur nu skriet,
tūdaļ ūdeni sāks liet.  

Drēbju pamaz,basas kājas,
lēnām eju tur kur mājas,
pērkons bungas rībināj,
lietus miesu spirdzināj.  

Ravēšanai nevajg spēkus,
pat ja svinam Vasarsvētkus,
kājas pūtināt nav grēks,
brūni slīgsim papardēs.  

Papardīte kairi ziedēs,
manu,tavu sirdi priecēs,
odiņš acis bolīs vien,
vai mēs divi,vai tik viens.  

Līgosim līdz Pēterdienai,
nav tev tūdaļ jākļūst sievai,
laulāties vairs modē nav,
katrai līdzās draudziņš savs.  

Skan kad rīmes vasarīgas,
tu man allaž ļoti glīta,
vai ar drēbēm,vai ar' bez,
sirdī mīlas liesmu dedz.  

Kad būs šķūnis siena pildīts,
sāns pie sāna otru sildīs,
nevar cilvēks justies viens,
prātus reibina kad siens.  

Bet kam nepatīk šīs rīmes,
maz ko zin no lauku dzīves,
tas lai bruģi slīpēt šļūc,
bāros vasaru sev gūst.
(wnk andrejs)