Šefa bērēs bija varbūt 50, varbūt 30 reizes vairāk sērotāju nekā skolotājam un kultūras vēsturniekam Leonīdam Antonam veltītās izstādes MŪŽS KĀ SPOŽA RĪTA ZVAIGZNE atklāšanā 3. jūlijā Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros. Skolotāji bija tikai daži. Ja uz atklāšanas pusstundu atnāktu simtiem cilvēku, muzeja ēka neizturētu, sabruktu. Mēs jau nevaram zināt, ko un kā valdošie iecerējuši, muzejs lēnām kaut kad sabruks tāpat. Ēka nav ozols, kas aug simtiem gadu. To zin tikai daži, ka 1977. gadā ar simtgadīga ozola apkārtnes sakopšanu varbūt sākās dzejnieka Imanta Ziedoņa koku atbrīvošanas kustība. Leonīds Antons sāka un veidoja zaļās takas rakstnieka A. Upīša dzīves un darbos attēlotajās vietās. Astoņdesmitgadnieki abi, abi miruši. Koki un darbi ir. Skolotāja L. Antona audzinātie bērni arī vēl ir. Izstādi rakstnieka muzejā varēs apskatīt līdz pat oktobra beigām. Ir vērts to darīt. Foto gan neapaug ar sūnām un nepūst, kā šefa savulaik novietotās norādes no koka. Varbūt izstādes apmeklējums rosinās atjaunot Zaļā termosa darbību, jo koki atkal jātbrīvo.Tikai tāpēc vien, lai būtu veltīta izstāde, Antons nedzīvoja. Zvaigznes ir mūžīgas.