Vēl tikai nepilnus divus gadsimtus atpakaļ, pat demokrātiskajā Eiropā sievietes tika uzskatītas par dumjām un aprobežotām (pilnīgi pamatoti), tamdēļ viņām nebija tiesību ieņemt noteiktus amatus, kā arī nebija vēlēšanu tiesības. Viņas bija savā vietā - mājās pie plīts un gultā. Un lielais vairums sieviešu bija visnotaļ apmierinātas ar šādu savu stāvokli.
Bet atradās arī tādas, kuras gribēja dabisko lietu kārtību pasaulē izmainīt - galvenokārt tās bija sievietes, kurām dažādu apstākļu dēļ nekādīgi neizdevās sev sašņorēt veci. Šādas bez joberiem palikušas, neapmierinātas nervozas un aizkaitinātas tantes izdomāja līst politikā - ar formālo iemeslu, lai viņām piešķir vēlēšanu tiesības. Un taču viņas UZVARĒJA!!! un dabūja tās vēlēšanu tiesības. Šodien trakojošās feministes to pasniedz kā viņu pašaizliedzīgās cīņas rezultātu. Taču patiesība ir tāda, ka nabaga vīriešiem likās vienkāršāk un nesāpīgāk atļaut viņām tās vēlēšanu tiesības, nekā viņas seksuāli apmierināt.
"Cīnītāju" avangardā bija žīdietes Klāra Cetkina un Roza Luksemburga.