“Ak sport, Tu esi Dievu prieks! Ak sport, Tu esi skaistums! Ak sport, Tu esi Taisnība, O sport! Tu esi drosme, gods un prieks. Ak sport! Tu esi auglība, Tu esi progress, Tu esi miers! Ak sport! Tu esi auglība, Tu esi progress, Tu esi miers!”
Šie Pjēra de Kubertēna vārdi tiek piesaukti un izdziedāti arī šodien, kaut arī pilnībā un diametrāli pretēji ir mainījusies to jēga. Miljoniem jaunu cilvēku tiek ievilkti profesionālā ķermeņa ekspluatācijas mašīnā, kas liek viņiem mocīt savu miesu un garā ieliek nepareizu attieksmi pret savas dvēseles mājvietu – ķermeni. Bet, kā teica senie, tikai veselā miesā mājo vesels gars. Šodiena šās rindkopas patiesais saturs ir šāds:
“Ak sport, Tu esi ļaužu prieks! Ak sport, Tu esi neglīts! Ak sport, Tu esi netaisnība tiesāšanā, mānīšanās ar dopingu, O sport! Tu esi gļēva sevis apliecināšana ārpus garīgā, negods zemes arājiem un strādniekiem un mokas profesionāļiem. Ak sport! Tu atņem neprātīgajiem jaunības spēkus, Tu esi degradējošs augošiem organismiem, Tu esi neprāts, kas pārņem masas un upurus -- sportistus! Ak sport! Tu atņem auglību jauniem organismiem, Tu esi postošs, Tu esi nemiera cēlājs un nemiers ļaužu prātos, tu esi karš!”
Pirms četriem gadiem treniņā pirms olimpiādes nositās Gruzīnu kamaniņbraucējs. Vai, sapratuši sporta augsto cenu pat treniņā, nerunājot par sacensībām, spēles tika atceltas? Nē! Bija liekulīgi pieklājīgi klusuma brīži atklāšanas un noslēguma šovos. Arī bojāgājušā valsts prezidents tikai žēli nopūtās, ka tā jau nu nevajadzētu gadīties, nevis atsauca savas valsts komandu, lai pasargātu pārējos. Viens uzlikts aizsargslānis uz liktenīgā staba visus iemidzināja izpratnē par dzīvības vērtību. Bet bērns miera laikā gāja bojā un nedabiskā kārtā vecāki viņu pārdzīvoja.
Pirmie mirkļi, ko man nejauši gadījās redzēt šajā gaļasmašīnā bija sieviešu 15 kilometru noslēgums. Palika iespaids, ka tas ir finišs viņu dzīvēm, tik bezpalīdzīgi kā zivis uz ledus visas piecas adrenalīna upures rāva sevī gaisu. Man ir bail skatīties kā jaunas sievietes un vīrieši, tik nedaudz pieskaroties sniegam lido no kalna uz nanotehnoloģiju apstrādātiem plastmasas gabaliem pastāvīgi pat, šajā gadījumā arī gandrīz taisnā leņķī, saskaroties ar pamatu tikai dažu milimetru platumā. Mani pārņem šausmas, kad jaunieši ar galvu pa priekšu traucas par ledus grāvi, kad citi uzsēžas uz slepkavīgi smagām kamanām, kas katrā pagriezienā var uzkrist tiem virsū un nogalināt, kad automašīnas bez stūres iestumj meitenes un virāžās pārdzīvo astronauta slodzes g, kad nopietni vīri četratā cenšas pēc iespējas stiprāk iestumt to pašu elles mašīnu, lai tikai būtu tuvāk uz naža asmens, kas šķir dzīvību no nāves. Īstie ekstremāļi ir šeit, nevis mazāk bīstamās izklaides sacensībās pašu priekam vai tautai par iepriecinājumu. Arī šajā šausmu periodā jauniete, kas pēc tam gribēja apprecēties salauza mugurkaulu, un atkal – tikai treniņā. Pasaule to ātri aizmirsa; nav jau Šūmahers vai Merkele – kas savainojās, savu prieku gūdami, sabiedriskajai domai ir skaidrs – gladiatori apzināti riskē ar dzīvību.
Senajā Grieķijā bija tikai viens gadījums, kad sacensībās piedalījās sieviete, kopš tā laika atlēti uzstājās kaili. Sievietes ķermenis ir skaists arī bez viegla fitnesa, kas pāriet dzīvības devējas miesas sakropļošanā. Ātrāk, stiprāk un tālāk ir svarīgi karavīriem, medniekiem un arājiem. Mīlēt, tapt mīlētai un radīt bērnus ir vitāli nepieciešams meitenēm, jaunavām un sievietēm. Tomēr mūsdienu amazones ar šauteni uz pleciem slēpo veidā, kas sākotnēji bija paredzēts karavīru izturības nostiprināšanai un precizitātei pretinieka nogalināšanā. Skuķi iet uz ledus, sit ar tām citām, sit pa kaučuka ripu, kas var kādu ievainot, kaujās; un divu valstu prezidenti, kas aptver veselu kontinentu, sader par to, kuras meitenes būs niknākas šajā sieviešu – dzīvības nesēju – ķermeņu un līdz ar to visas nācijas iznīcināšanas procesā.
Tagad olimpiādes laikā karus nepārtrauc, pats pasākums ir pārvērties par kara turpinājumu. Nesacenšas atlēti, nav personību, ar retiem izņēmumiem, kas pārstāv sevi kā cilvēku; radījumi ar miesu un kauliem pārstāv valsti, kura var būt pietiekami bagāta, lai uz konkrētu brīdi sagatavotu šo ķermeni sava simboliskā spēka parādīšanai, savas bagātības demonstrācijai tehniskos sporta veidos, savas viltības demonstrēšanā ķermeņu slēptajā stimulācijā vai vienkārši ar krāpšanos „mājas sienu” faktora palielināšanā.
Skaista ir īstu vīru kauja hokejā un ķermeņa plastika daiļslidošanā. Bet kas ar šiem cilvēkiem notiek tad, kad tikai sasniegti spēka gadi? Aiz borta – labākajā gadījumā šiem indivīdiem kā neprāta mašīnas turpinātājiem -- par treneriem. Pirmās trīs vietas, nevis klasisko piedalīšanās principu, tur cīņā sasniedz tikai daži, tas palīdz materiāli pārciest zaudētos mūža un veselības gadus; pārējai lielajai masai tas ir smags fiziskais un garīgais trieciens, no kura atkopjas ne visi. Senajā Grieķijā pēc mātes lūguma dievi divus brāļus uzvarētājus, kad tiem galvā tika likti īsti lauru vainagi, nevis kaklā kārti ar naudu izmērāmi rimbuļi, pārvērta par statujām, lai tā iemūžinātu viņu triumfu. Tā ir augstākā balva, tā ir paliekoša vērtība jaunatnei skatīt ideālus atlētus.
Es dzīvoju Latvijā un man krāpšanas rezultātā nācās šķirties no dažiem eiro kādā derību blēžu internetkompānijā, jo lai paskatītos likmju lielumu aiz ziņkārības biju spiests samaksāt; kad gribēju bez zaudējumiem tikt no šās naudas neprāta vietas prom, tas vairs nebija iespējams. Zinot, ka man derībās nav jāpiedalās, kas vispār nav tikumīgi, tomēr nolēmu likt uz Krievijas četriem grāvja braucējiem, lai prieks tiek mūsu valsts upuriem, bet patriotisma impulsa vadīts – arī uz Latvijas hokejistiem. Tagad es zinu, kāpēc mūsējie zaudēja Kanādai. Mea culpa!
Manā valstī patoloģiskā kārtā bērnu apmācību ķermeņa kultūras ievērošanā sauc par sportu. Saprotu, ka sacensība ir audzināšanas sastāvdaļa, bet ne šādā institucionāli nostiprinātā līmenī. Pastāv normatīvi, kas atšķiras vienīgi pēc dzimuma piederības un vecuma, neņemot vērā individuālās miesas un gara atšķirības bērniem. Tā ir genocīda politika pret bērnu dabiskumu, un zinu, ka tā ir arī citās valstīs, kas grib griezt sporta biznesa, netīrās politikas un cilvēciskā daiļuma sagraušanas ratu. Manuprāt tagad simts gadus vecajiem vārdiem ir jāskan šādi:
„Ak fiziskā kultūra, Tu esi cilvēku un Dievu prieks! Ak fiziskā kultūra, Tu esi skaistums! Ak fiziskā kultūra, Tu esi Taisnība, O fiziskā kultūra! Tu esi drosme, gods un prieks. Ak fiziskā kultūra! Tu esi auglība, Tu esi progress, Tu esi miers! Ak fiziskā kultūra! Tu esi auglība, Tu esi progress, Tu esi miers!
Neprāts ir pārņēmis pasauli. Pagaidām pret to cīnījās tikai daiļas dāmas parādot īsto daili. Un man ir sapnis, ka korejieši kā austrumu filosofijas nesēji, kurā pastāv veselīga izpratne par miesas un gara vienotību, šodien nepaņems karogu! Katrā ziņā viņiem ir vēl četri gadi, lai attaptos…
Kur spīd liela nauda, tur sākas netīras spēlītes , arī lielajā sportā diemžēl . Veselīga sapratne par kustību nepieciešamību , ķermeņa un gara pilnveidošana , šīm būtu jābūt tendencēm sportā , plus veselīgs sacensību azarts !
Izlasīju ar interesi. Liki paskatīties gan uz šīm lietām no cita rakursa! Un- daudz kam nevaru nepiekrist.
Kad biju jauniņa pavisam, trenējos, bija sporta veids, kurā guvu jau pirmos panākumus, ok- ne jau nu tur nez kādus, bet savas LV mērogā- pieņemamus. Fiziskā varēšana auga, emocionālā- diametrāli pretēji. Līdz mans treneris pateica vārdus: "Tevī iekšā ir potences milzīgas, tikai esi par daudz jūtīga." Nē, viņš nelika man izstāties, izstājos pati, neļaudamās vairs tikt pierunātai; man bija pieriebies katru reizi pirms sacensībām vemt.
Pēc un tagad? Patrenkāju sevi mazliet, prieka pēc. Nē, tajā brīdī- pirms- slinkums jau ir it bieži, bet brīdī- pēc- forša sajūta, ka neesi iesūnojusi piepe Arī šorīt, kad izvingrojos.
Zinu- pēc Tevis tik gudri uzrakstītā, mans koments- droši!- izklausās smieklīgs. Lai. Izteicu savas pārdomas piezemētāk, kā nu to protu.