Es šodien redzēju sievieti -
Garā smilškrāsas mētelī,
Garos smilškrāsas svārkos ,
Smilškrāsas lakatā ,
Smilškrāsas ...
Jā, viss bija smilšu krāsā -
Kā pasaules tuksneši ,
Pasaules smiltis ....
... Vien zābaki smagie ,
Kas noslēdza garo
Smilškrāsas tēlu ,
Teica ,
'' Mēs esmu no šejienes ,
Kaut pasaules ceļos ...''
Smilškrāsas mugursoma
Tiem piebalsoja .
Es iesāņus skatījos viņā un jutu
Pasaules smagumu ,
Ceļu putekļus ,
Ceļus .... ceļus ,
Smiltis ...
........................
Man kļuva smagi ...
Es gribēju sauli.
P. S ; Nekad nebiju redzējusi un izjutusi , ka cilvēks ar savu izskatu var tik daudz ko pastāstīt par Dzīvi - par mums pašiem kā ceļiniekiem šajos pasaules ceļos.
/ šāds skats būtu normāls Tibetā, bet pie mums tas izskatījās tik neparasti , ka man gribējās pat ar rokām pieskarties kaut kam reālam - mājas sienai , ceļa stabiņam... tik nereāls tas sievietes tēls man likās. Citi , varbūt , to pat nemanīja /
04.04.''14
/ S. Grasmane /
Atslegas vārdi: Cilvēki682
Dzintar---tas tāpēc-ka SAPĪPĒJIES domāji Tās Kārpas pielipināt citiem...atpazini pie sevis
skatījos žurnālā-Iltberes gleznu izstāde-...domāju-būs gleznu reprodukcijas, bet tur tikai-AUGSTIE viesi ar šampanieša glāzēm rokās ... kādos tērpos un ar ko kopā ieradušies...uz izstādi-jāiet pašam-vismaz info
Kas rēgojas !?
Man arī brīžiem rēgojas.
Jā, viņa izskatījās pilnīgi citādu domu pārņemta ! Ne šīs pasaules !
smiltis-nav nekāda paradīze...viņa ziņoja-manis nav