Vakar rīta pusē uzzināju, ka tā bēda jāatliek līdz šovakaram. Vai tā kļūs lielāka vai mazāka, pašlaik nezinu. Zinu tik to, ka tā nav tik maza, lai varētu palikt zem akmeņa un dziedot iet pāri, kā dzied iecienītā dziesmā... Kaut ko prasot, nākas dzirdēt arī - vai tad tevi tas interesē. Lai iztiek ar tiem, par kuriem ir pārliecība, ka interesē. Tārpu mūsu ikdienā pietiek. Sevi jau neviens neaprunā. Citi tikai tie sliktie. Kaut vai - viens Putins. Bet tauta, kas stāv aiz viņa? Vēsture ir neapgāžama lieta, tā jāzin. Bet vēsture nav šodiena. Dēvet vienu par m-ku ir slikti, briesmīgi, bet tas viens gadiem var rīkoties maucīgi, tas taču nekas nav... Kā saka - mirst no laimes? Šitā tauta tak kļūst arvien laimīgāka, kā liecina aptaujas. Mirs no laimes, nemaz bumbas un tankus nevajadzēs. Fiziskais karš taču ir vēsture... Šodien tak ir jaunas tehnoloģijas. Gan jau būs tādi, kas teiks - tu neievēro ētiku. Kaut pašiem tas ir tikai svešvārds...