It bieži mēs redzam divus ceļus -
Tuvu viens otram blakus ejošus :
Reizēm klunkurējošus ,
Reizēm uz horizontu traucošus ,
Reizēm līču loču maldošus ,
Reizēm atpakaļ ejošus ,,,,,
Reizēm smiltīs un oļos čirkstošus ,
Reizēm asfalta tvaikos tvīkstošus ,
Reizēm rasas pilienos dzirkstošus .....
Divi ceļi ,
Viens otram tuvu ejoši -
Kurp tie aizved ?!
P. S : Domāju , ka ceļi vienmēr iet savu (! ) ceļu , pat ja tie krustojas .
29.05.''14
/ S. Grasmane /
Atslegas vārdi: Ceļi0
Jā, šī tēma ir tik veca , cik pasaule ! Katram tā ir citādāk izvērsta ! Jaunībā viss šķiet vienkāršāk un vieglāk , ar gadiem - smagāk un sarežģītāk . Tā arī tam jābūt , jo dzīve ir kā svaru kausi , kurā līdzsvars iestājas tikai dzīves vidū .
Reizēm, un- it bieži, tā arī blakus paliek, ne reizi "nesakrustojoties", kaut- iespēja tad tika dota.. Bailes, it bieži- visvienkāršākās bailes!- ļaut tuvāk, kā drīkst. Un tieši- manas paaudzes vīriešiem. Skumji, bet fakts. Un tad- mūsu ceļi sakrustojas ar ne gluži sava jaunuma cilvēkiem, jo viņi- arī baidoties reizēm- tomēr riskē; gluži tāpat, kā baidoties- riskējam mēs. Zaudējot? Nē. Ko tad vari zaudēt?? Zaudējums ir ta totālā nesaņemšanās lauzt savas jau tik aprastās vienpatības ērtības, un- ļauties acīm, aizsietām, varbūt..
Labrīt!
Nu ...visbiežāk viņi aizved uz priekšu un atved atpakaļ
Saprotošiem,visi ceļi brīvi visos virzienos un mērķi - sasniedzami....
Ar īsto dzīvesdraudzeni ceļi uz sapņu piepildījumu ved