Sensenos laikos , nodegot kādai senai bibliotēkai , izglābts tika tikai viens tīstoklis , kurš ilgus gadus pēc tam iegūla kāda grāmatveikala plauktā , nevienā neradot par sevi interesi.
Pamainoties veikaliņa īpašniekiem , vecais tīstoklis tika izmests atkritumos , kur to atrada kāds ubags - kurš meklēja , no kā sakurt sev ugunskuru , lai sasildītos. Pirms mest to ugunī , viņš attina sačervelējušos vecās ādas tīstokli , kur izlasīja šādu dīvainu vēstījumu :

,,Cilvēks , kurš jūras krastā atradīs karsto akmeni , iegūs dzīvē visu , pēc kā kāro .,,

Ubagam nebija ko zaudēt un viņš devās pie jūras .
Cilvēks ņēma rokās akmeni pēc akmens ->>>> tie visi bija auksti ..., viņš meta tos tālu prom - jūrā .Gāja dienas , mēneši , gadi ...,cilvēks nepaguris meklēja to vienīgo , akmeni īpašo - karsto .
Vienreiz viņa roka pieskārās - karstajam ! akmenim .
Cilvēks to pacēla un automātiski ---> iemeta tālu jūrā ..., kā jau daudzus gadus bija metis tos - akmeņus parastos ...
......................................................................................................................
Dzīve - jūras kā krasts ir , no dienas dienā cilvēki kur ->>>> savu karsto ! laimes akmeni meklē ...Cik bieži , atrodot meklēto , cilvēki vnk aizmet to prom -
paradums meklēt notrulinājis ir - atrašanas prieku ...  

                                                             /brīvs pārstāsts no ru.net./