Diena pagājusi vēja spārniem. Vakar satiku bērnības kaimiņu, prasīju, vai viņš nevar boileri (to ūdens sildītāju) iztīrīt pirms sniega. Viņs atnāca jau šodien. Noskrūvēja, iznesa ārā un sauca mani skatīties, es esot pēdējā sildītāja dzīvības brīdī pasaukusi viņu iztīrīt. Tur tak visādi loriņi bija jāpērk, es teicu - nopērc un atnes. Tā arī viņš izdarīja. Mezdams laukā gružus no sildītāja, noteica - šitas vistām ir labāks kaļķis par olu čaumalām. Teicu - aiznesīšu kaimiņienei, kura tur vistas. Tā kaimiņiene man teica - trešdien iešot uz tikšanos ar Sudrabu, lai es arī nākot. Es - gan jau 3 cilvēki tiksies ar Sudrabu. Viņa - nu tad mēs jau būsim 2. Ha. Nezinu, vai labāk sagrābt kādas nokritušās lapas, vai paskatīties kā dzīvajā Sudraba melo. Ja līs, lapas nevarēs grābt, bet labāk izmantot lietussargu, lai ietu paskatīties uz Sudrabu? Viņai tagad blakus gozējas un skaļi runā tāds Ringolds Balodis. Visu laiku nebiju apskatījusies, bet tagad varu teikt - jā, tas ir tas pats kas kādreiz bija reliģisko lietu pārvaldes galvgalī. Mēs pat pa tālruni manā darba laikā strīdējāmies. No reliģijas līdz Sudrabai viens solis vai divi vienā?