Japānā kādā mazā ciematā dzīvoja vecs, dzīvesgudrs samurajs.
Reiz, kad viņš vadīja nodarbību saviem jaunajiem mācekļiem, pie viņa pienāca jauns cīkstonis, kurš vienmēr izcēlās ar savu nežēlību. Viņš mīlēja provocēt citus, lai tādā veidā, izsaucot pretiniekā naidu un niknumu, uzvarētu viņu cīņā.
Māceklis bija kārtējo reizi uzvilcies un sāka izteikt skolotājam aizskarošas piezīmes, rupji nolamājās un visādi centās skolotāju aizvainot. Taču vecais samurajs mierīgi turpināja vadīt savu nodarbību.
Jaunais nekauņa neizturēja un aizgāja no treniņu laukuma.

Pārējie skolnieki, izbrīnīti par skolotāja uzvedību un mieru, ieinteresēti jautāja:
- Meistar, kāpēc jūs neizsaucāt viņu uz cīņu? Vai tiešām nobijāties, ka zaudēsiet?
Vecais samurajs atbildēja:
- Ja kāds pie jums atnāks ar dāvanu un jūs to nepieņemsiet, kam piederēs šī dāvana?
- Savam iepriekšējam saimniekam, - atbildēja skolnieki.
- Tas pats attiecas arī uz skaudību, naidu, dusmām un lamām. Līdz brīdim, kamēr Tu tās nepieņem, tās pieder cilvēkam, kas tās atnesis...

Tas tā -aizdomājoties par to,kas notiek amigosā,kad ļoti bieži viens,vai otrs iedomājas kādam  pasniegt "dāvanas" ,kuras labāk ir nemaz nepieņemt...