Tas sākās kādā  skaistā , saulainā atvasaras dienā .Nākot no darba , apsēdos uz soliņa mājas priekšā , lai vēl ļautos aizejošās saulītes glāstiem .Netālajā smilškastē savas pilis un smilšukūkas cepa bērņuki , māmiņu un omīšu apsargāti ..., koku paēnā uz soliņa tantiņas sprieda savu spriežamo ..., putniņi čivināja , kaķi perināja medību plānus ...Idille !
          Kkur no aiz mājas stūra iznāca liels , melns suns ..., apsēdās - netālu no mana soliņa .Īsts Skaistulis ! nodomāju ...Arī sīči bija šamo pamanījuši :
- Sunītis ! Gribu sunīti ! šie barā metās sunCim klāt , raujoties garām mammu un omīšu aizsardzības līnijai...SunCis piecēlās , pienāca man cieši klāt un uzlūkoja ar skaistām , skumjām acīm .
- Kas ir , skaistulīt , pazaudējies esi ? uzrunāju šamo , viegli papluinot zīdaini spožo ausi .SunCis piegrūda rokai vēso purnu , pabūkšķināja ar asti pret zemi - uzturot sarunu.
- Meklē savu māju , sunīt , meklē ! Ja ne pats , gan saimnieki Tevi atradīs - tikai neaizklīsti pārāk tālu ..., mierināju sunCi .Šamais vēlreiz piegrūda rokai vēso degunu un turpināja manī lūkoties - tā skumji , skumji ...Man pieleca - suns laikam izsalcis taču !
- Nāksi , draudziņ ? Sameklēsim Tev kko ēdamu - uzreiz būs gaišāks skats uz dzīvi !
- Vau , vau ! sunCis apstiprināja , enerģiski būkšķinot asti .
         Kamēr slēdzu ārdurvis , sunCis /ko tu neteiksi !/ kārtīgi ,,noslaucīja,, uz paklājiņa ķepas - nu vienC kārtīgs sunČu džentelmenis taču ! Uzliku uz šķīvīša biezpienu , doktordesas šķēlītes ..., blakus noliku bļodiņu ar ūdeni - nāc nu !SunCis palakās ūdeni un - ieritinājās virtuves stūrī... , kā uz gulēšanu - vai ...
- Eiii ..., manC cienasts Tev par prastu ? brīnījos...SunCis pabūkšķināja asti un aizvēra acis..., pēc brīža izdzirdu vieglus krācienus .
         Sāku gatavot sev vakariņas , domājot par savādo ciemiņu - izskatījās labi barots un kopts , zīžainais kažoks spīdēt spīdēja , ap kaklu - skaista kaklasisksna un - kas par manierēm ! Paēdusi vakariņas , biju laikam iesnaudusies Tv kastes kompānijā , kad manam stilbam pieskārās kkas vēss un kāds teica :
- Vau !
- Nu ko , aicini uz vakara pastaigu , draudziņ ?
- Vau , vau !
         Nu tad gājuši ar .Izejot ārā , sunCis piegrūda degunu manai rokai , pavicināja asti un ātri pazuda aiz mājas stūra , no kurienes bija ieradies.Apsēdos uz soliņa , gaidot atgriežamies , taču - velti ...Mazliet saskumusi , devos mājup.
Otrā diena , mājās nākot , jau iztālēm ieraudzīju savu vakardienas ciemiņu , gaidot pie mājas durvīm .Priecīgs - vau ! un buča uz rokas apliecināja , ka gaidīta tieku tieši es.
         Atkārtojās tas pats vakardienas ciemošanās scenārijs ..., un tā - pāris nedēļu garumā .Izdomājos gan šā , gan tā ..., varbūt šamais - kāds apburts Princis ir ??Neko prātīgu neizdomājusi , piestiprināju sunCim pie kaklasiksnas zīmīti -

,,Gribētos zināt , vai šī burvīgā sunīša saimnieka zina , ka viņš katru vakaru nāk pie manis izgulēties un kā lai to izskaidro ?,, Nākamajā dienā sunCim pie kaklasiksnas bija piestiprināta atbilde -

,,Viņu sauc Sandro .Viņš dzīvo dzīvoklī , kur ir 3 bērni , vecumā no 1 līdz 6 gadiem , jaunākajam pašlaik nāk zobiņi , tāpēc arī naktīs mums neguļas .Vai drīkstu rīt atnākt viņam līdz ? Jānis .,,
                                 /brīvs , improvizēts pārstāsts no ru.net./                            

p.s. turpinājums sekos ...