Labas tās slotas. Var ne tikai ko noslaucīt, bet arī iesist ar slotu. Šodien tāds blieziens pienāktos daudziem. Bet lidošu ar slotu. Rīgā tak kaut kā jātiek. Lidošu kā jau raganas. Labi, ka man nav mazu bērnu – kā varētu reizē turēt slotu un bērnus, nezinu. Bērniem gribētos tikt uz Rīgu. Lidojot pa gaisu, vilciena biļete viņiem nebūtu jāpērk.
Es lidošu. Ka tikai nenosalstu šajā aukstumā. Cepures man nemaz nav. Būs vien jāsien kažokādas šalle ap ausīm. Vējš gan to var noraut. Es redzēšu, ja tā gadīsies, aizlidošu pakaļ.

Fu. Rīgā esmu. Forši, skaisti viss no augšas. No šejienes labāk redzams viss. Ne jau velti es saku, ka visizteiktāk mūsu valsts nabadzību un bagātību var redzēt tieši Rīgā – blakus veciem, gadiem neremontētiem namiem, nu jau graustiem, slejas dižas jaunceltnes.
Ēst gribas. Tikko biju savās mājās, bet vienalga ēst gribas. Kā tad es iešu glaunā restorānā ar slotu? Ārā slotu atstāt arī nav droši – ka nenozog. Kā tad es tikšu bez slotas mājās? Ar vilcienu braukt negribas.
Iztikšu bez ēšanas. Jāiztiek. Man gan ļoti patīk – glauni, lēnām, visu padod, pienes. Dārgi gan. Bet tas jau sīkums – ja nav naudas, no tās pasēdēšanas mazāk tās nepaliks. Skaista, veselīga ēdiena pasniegšana šodien ir kā rokenrols kādreiz. Tikai katram skaņdarbam izskan tā pēdējā nots.
Jā, jāiztiek bez ēšanas.
Ko darīt ar dažādu muzeju, izstāžu apskati? Gleznas jau var vērot arī pa logu. Bet tas nu nav tas. Kaut glezna ir liela, tas tomēr nav tas, kā uz to skatīties bez stikla caurspīdīguma. Par kāroto rotaslietu apskati nemaz nerunāju. Meklēt un vēl blenzt uz tām caur stiklu nav manā dabā.
To slotu vajadzēja atstāt mājās. Kā tad es tiktu uzRīgu? Tāpat kā citreiz – ar vilcienu?
Ar vilcienu braucu tikai darīšanās. Šoreiz Rīgā gribējās dabūt tikai prieku. Skumji, bet prieka pēc kādreiz uz Rīgu braucu tikai ar mašīnu. Nu to nedaru. Traka es esmu – to pierāda kaut tas, ka tagad atlidoju ar slotu, bet tik traka, lai ar mašīnu nosistu kādu citu gan neesmu. Braukšanas tiesības arī sen beigušās, neatjaunoju. Lidošanai ar slotu nekādas lidošanas tiesības nevajag. Es ceļā nevienu arī nesatiku, pat neredzēju.
Vienu mērķi realizēju – Rīgā esmu. Prieku nedabūju. Laikam izbeidzies. Palicis mājās? Lidošu atpakaļ.
Ātri gan esmu savā pagalmā. Lidot ir lidot. To nemaz nevar kaut kādā gliemeža gaitā. Slotu nolieku savā vietā pie ārdurvīm. Lai stāv līdz nākamajai reizei. Te to nenozags. Man jāiet paskatīties, vai prieks nav kaut kur paslēpies. Ir tai slotai arī nepilnība - reizē lidot un iebliezt kādam, nevar. Nekas jau nav ideāls.