Kā roze tuksneša vidū es dēstīta ,
        Lai brīdi izjustu tuksneša svelmi
            Un novērtēt mācītos -
               To , kas man dots .

             Bet dots nava maz :
                Gan ūdens , gan veldze ,
                    Gan jūŗas , gan kalni ,
                         Gan debesu plašumi ,
                             Rožu dārzi ....
                                   ...............

                 Kā rozīte tuksneša smiltiņās sēžu
                       Un domāju : '' Cik labi ,
                           Ka lemts nav te uzaugt un dzīvot ....
                              Cik labi , ka lemts nav smiltīm
                                 Un tuksnesim kalpot ...
                                           ...................''
                                            
                               Kā putnus acis pret debesīm laižu
                                   Un prieku un gaviles līdzi raidu :
                                      "" Ak Dievs , cik labi ,
                                        Ka dēstījis mani  Tu citādā zemītē,
                                             Citādā vidē
                                               Un citādā laikā !
                                         Ak Dievs , kāda laime !
                                             Ak Dievs , kāda laime ! ""

24.03.''15
/ S. Grasmane /