Tolaik dzīvojām divistabu dzīvoklītī Rīgā, pagalms bija divmetrīga betona josla, un sapratām, ka bērniem vajadzīga dabiska vide. Tā sākām meklēt māju. Galvenais kritērijs bija, lai tā atrastos tuvu Rīgai un mēs varētu izbraukāt uz darbu, lai netālu būtu sabiedriskā transporta satiksme un lai māja būtu labā stāvoklī. Visi arī vecāki brauca māju vērtēt, negribējām pēc pāris gadiem attapties, ka tā pamatīgi jāremontē. Ēka tiešām fundamentāla: lai kāds laukā būtu vējš, to vispār nejūtam.

Tikko ēkā ievācāmies, virtuvi pārnesām citā vietā, to izbūvējām krietni lielāku, arī vannasistabu paplašinājām. Ja ir bērni, māja ir nenovērtējama! Tu neesi atkarīgs no kaimiņiem, nav jābaidās, ka kādam nepatiks, ka bērni pārāk skaļi uzvedas, tāpat katru rītu bērnus varam izlaist pagalmā, viņiem vienmēr ir, ko darīt, nav jānīkst šaurā dzīvoklī. Mums ir siltumnīca, kurā aug pašiem savas garšvielas, dārzeņi.

Protams, ir arī mīnusi. Piemēram, kad „nobruka” gāzes katls, tās bija izmaksas vairākos simtos eiro. Arī uzkopšanas darbi lielāki. Pirmos pāris gadus baudījām visas lauku mājas „ekstras”, tajā skaitā – došanos uz tualeti, kas atradās dārzā. Un, piemēram, naktī sākas sniegputenis, no rīta mašīna burtiska jāizrok un jāizstumj, lai tiktu uz lielceļa. Šo problēmu gan esam atrisinājuši: auto atstājam pie kaimiņiem, kas atrodas ceļam vistuvāk, un ceļu līdz mājām mērojam kājām.

Taču par spīti grūtībām, priekšrocību, dzīvojot mājā, ir vairāk. Pati svarīgākā: daba apkārt. Protams, mums ir jāizjūt, cik spēcīgi skrien vējš pār laukiem un pluina visu savā ceļā. Vēl fantastiski ir tas, ka mūs apciemo  meža zvēri – stirnas, lapsas, zaķi, vienreiz cauna pa kļavas zariem ložņāja. Tad kaut kas viņai samisējās, viņa nokrita un pārbijusies aizskrēja uz krūmāju pusi. Mēs kādas 20 minūtes bijām pielipuši pie loga un vērojām. Reiz gājām uz pieturu pa šoseju, un netālu no manis lēnu garu ceļu šķērsoja alnis. Tie ir tādi mazi, neikdienišķi pārsteigumi, kad izjust kontrastus ar pilsētu. No rīta satiec alni un tad nonāc pilsētas kņadā. Reiz atkal divi stirnu buki ar ragiem cīkstējās un viens otru dzenāja pa pļavu. Pavasaros atkal prieks ieraudzīt pirmās dzērves vai sajust gulbju spārnu švīkoņu, kas kāsī pārlido mājas pagalmam.

Man nepatika dzīvot Rīgā un mostoties skatīties pretējos māju logos. Man gribas just plašumu apkārt. Pašlaik, kad ciemojos Rīgā, jūtu, ka pēc laika ātrāk gribu būt mājās. Apzinos, cik dārgi katru dienu izmaksā ceļš uz darbu, ceļā pavadītais laiks, bet es tomēr izvēlos par labu laukiem.
http://vis-no-koka.mozello.lv/sakums/