Mums ir tik daudz skaistu lietu apkārt, bet mēs, kā muļķīši, vienkārši tās neievērojam un paejam tām garām.
Laikam dzenoties pēc kaut kādas, pašu iedomātas, laimes, mēs neredzam neko vairāk, kā taisnu ceļu, pa kuru, itkā, vajadzētu iet.
Varbūt vienkārši vajag nedzīties pēc nesasniedzamā, bet uz mirkli apstāties un pavērties apkārt? Tik daudz skaistā ir ap mums. Mēs to vienkārši nepamanām un atstājam novārtā.
Atslegas vārdi: I beleive someone will stop and 0
sakopo sevī to visu kā Atomā-un tad-bliez ārā!...bet! visi izbīsies-vai tiešām, tik mazā punktā var tik daudz sakoncentrēt enerģijas!
daudzi brauc pieredzes apmaiņās...bet noskatās kā muzejos-viss aiz stikliem, rukami ņe trogatj!
tā pamazām latvija pārtop pati vairs nezina-kamā. Būtu šāvusi savas vērtības!-būtu kaut kas nacionāli atšķirīgs...bet pasaules prakse rāda, ka lai saprastos, jāiet uz vienojošo, nevis to, kas škir-un nesaprotamus padara citu acīs.
Jā, daudzreiz es arī apstājos un redzu, ka dāmas man slīd garām, mani pat nemanot... Kaut uz brīdi piestājiet un paraugieties uz manu daili...
Jā, savas domas brīžiem tik skaļas, ka pat braucot mašīnā vai busā aizmirstas izbaudīt to, kas paveras apkārt. Ir arī tāda lieta, ka ne visi zilvēki ir vizuālisti, citiem dominē uztvere ar dzirdi-skaņas, citam ar tausti. Zinu vienu cilvēku, kurš , nebūdams vizuālists, ilgi brīnījās par sarunbiedru, ko tas visu pamana, i puķītes meža takā, i dzērves pārlidojam, viņš vairākus gadus mācās saredzēt un sajust ar redzi šo skaistumu, tas nemaz nav vienkārši.
Kā nu ne ! Vienmēr ir kāds kuram tos vajag ! Es tādus zinu vismaz 100
Un pēc tam neziniet kur tos kalnus likt...
Aga jaunie netiek galà
Kā redzi večiem nav laika--- kalnus jāgāž...
Hmm ... tu saki , ka vajag apstāties un kādu stundiņu blenzt ?
A man te ceļi līkumaini. Dauz riņķī skatīšos, tad kàdā var arī neierakstīties