Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks, taču pārāk ilga gaidīšana dvēseli pārvērš tuksnesī, ko pat lietus nedara auglīgu. /Zenta Mauriņa,/
Atslegas vārdi: Dzīve38617
nekad neko neesmu gaidījusi-pat skolas laiku ne, ne tās beigšanu...vienmēr biju tur-kur biju-un zāle apkārt-vienmēr zaļoja...
nekas nekad nebija pagaidu variants-viss bija pa īstam...
aizeju uz dziju bodi-nav nekā ņemama,jagaida pievedums
kad ir īstais krahs-kad maciņš tukš vai kad zudusi motivacija
vienīgi ziemā,lai ielas nebūtu slidenas un kafijai cena neceltosv vairs
Neprotu , tomēr autobusu kut kādā mistiskā veidā sagaidīju , kad bija vajadzība
..Kas der visiem, neder nevienam!! Zenta Mauriņa nevar spriest par mums visiem, bet tikai pēc savas pieredzes!
Tā gaidīšana jāmācās. Nu kurš bērnībā nav tos zaļos ābolus un cīruļa ligzdiņu...
Vienīgais - jāiemanās atšķirt, vai vērts ieņemt rindu pie ātrāk strādājošā kasiera.
Galu galā, ir taču citas kases - kam bērni, kam mazāks pirkumu skaits.
Bet nepacietība katram piemīt. Gribas taču ātrāk. Izaugt, dzīvot.
Nu jā, iebraukt pēdējā pieturā noteikti nevienam nepacietība neliek. Tur mēs noteikti esam ar mieru pagaidīt
Es protu gaidīt, ja tas ir to vērts
Man nepatīk gaidīt, bet pumpuru vaļā neplēšu un pie putnu ligzdiņas nelienu, skaitīt cik oliņas tur ir.
Protu, un pat ilgi. Dažus tas pat tracina.
Nepacietīgam būt nav liela māksla.
Kaut gan pacietīgi gaidot var aizbraukt " tādās auzās" !