Sieviete ar zilajām acīm, kas nemanāmi parādās
Sieviete, kas dzīvoja sapņos un tad pagaisa
Visi lēmumi un sapņi, kas jābāž vienā maisā
Sapņi, kas paši no sevis uz sirds pakārās
Mūsu slimās iegribas, kas ar beigām beidzās
Acis, kas lūkojas acīs un tas sekojošais naids
Es mīlēju to, kā tu smaidi un tiešām tam tici
Tas viss bija īsts, līdz sāka viss tas mirt
Tu biji pirmā un sieviete pēdēja, kas blakām
Pārējas visas būs tikai parastas trofejas
Uz pasaules pārāk daudz slēpjas tādas