Gabaliņu gaišuma no manis... , gabaliņu no Tevis - pasaule gaišāka taps !   

Ceļā uz Cēsīm šosejas malā ieraudzīju pavecu omīti, kas pārdeva dažādas paštaisītas lietas.
Šādi cilvēki mani parasti skumji saviļņo... Kļūst tik žēl, ka šādā vecumā ir jāsēž aukstumā un jācer, ka kāds piestās, lai par pavisam mazām naudiņām iegādātos kādu puķīti vai nelielu ābolīti.
Es pabraucu šai sievietei garām un galvā traucās tūkstoš domas un sarunas. Par visu negatīvo šajā pasaulē, par nesenajiem notikumiem Parīzē un Beirutā.
Mana sirds sažņaudzās un es nedomājot metu auto riņķī.
Tuvojoties omītei viņa uzreiz sāka satraukti rosīties un piekārtot savu necilo galdiņu ar precēm.
Izkāpu un prasīju, vai tad kāds arī piestāj pie viņas. Omīte laipni un ar smaidu atbildēja, ka kāds jau piestājot gan un iegādājoties kādu ābolīti.
No maka salasīju visu savu skaidro naudu, kas diemžēl bija vien kādi divi eiro un noliku uz viņas galdiņa. Vecā kundze omulīgi prasīja, ko tad es gribēšot. Teicu, ka neko, tik piestāju, lai kaut nedaudz viņai atstātu.
Ja vien Jūs būtu redzējuši viņas seju - patiess pārsteigums un šoks.
"Nē, tā taču nevar! Paņemiet šo ābolu maisiņu, lūdzu."
"Nē, nē, man ābolīšus nevajag. Pati braucu tagad uz dārzu pakaļ"
"Varbūt tomēr paņemsiet? Varbūt šos pušķīšus?"
"Paldies, bet man tiešām nevajag. Varēsiet pārdot kādam citam."
Vecā kundze neļāva man iet atpakaļ uz auto un ieķērusies rokā satraukti prasīja: "Nu, kurš Jums patīk labāk? Baltais vai dzeltenais? "
Es smaidot atbildēju, ka dzeltenais un viņa šo pušķīti man stingri iespieda rokā. Pateicos viņai un gandrīz jau kāpu mašīnā, bet omīte sāka raudāt ar savām nosalušajām rokām aizspiedusi acis.
"Kāpēc Jūs raudāt? Neraudiet!"
"Tā neviens nekad nav darījis. Kā es varu neraudāt?"
Piegāju viņai klāt, apķēru un teicu, ka viss taču ir kārtībā, lai neraud, citādi man arī būs jāraud. Viņa nedaudz nomierinājās, vēlreiz man pateicās un ar smaidu sejā māja, kad devos prom.
Un tad es domāju... Cik maz vajag priekam? Cik maz ir nepieciešams, lai uzlabotu savu un kāda cita dienu!
Mani šie divi eiro par nabagāku nepadarīja. Esmu pārliecināta, ka tie arī viņai patiesībā neko daudz nedeva. Bet sirds siltums! Tas atsver visu un mūsdienās tas pietrūkst - daudz par daudz.
Muļķīgi strīdi, ikdienas nevajadzīgā steiga, kaut kādi principi, ekonomiski izdevīgākā rīcība. Viss! Viss mums ir kļuvis svarīgāks par cilvēkiem un savstarpējām attiecībām. Vai tas viss tiešām ir tik ļoti sarežģīti?
Turpinot ceļu, atpakaļskata spogulī redzēju, ka mašīna, kas brauca aiz manis arī piestāj pie pavecās kundzes.
Mana sirds smaidīja.
Varbūt tomēr ir iespējams mainīt pasauli? Pa mazam gabaliņam, pavisam nedaudz...

Ineta , lai cik skumji arī nebūtu ..., jāatzīst - liela daļa taisnības Tevis teiktajā ...,   pastiepta roka un tās nekaunīgās/pieprasošās acis Tev pretī - dod !   tādiem - eju garām .   Palīdzu vairāk tādiem , par kuru patiesajiem dzīves apstākļiem zinu konkrēti .
Nesen netā izlasīju stāstu par kādu gaišu cilvēku , jo arī tādi pie mums - IR !     kaut vairāk - būtu ...

Tavs minējums šoreiz ->garāmmm ! Vasilij ...  

Laba doma un interesants izpildījums, darbojas godprātīgā sabiedrībā.
Esmu skeptiska, diemžēl.
Lai arī nesen Rīgā veiktais sociālais eksperiments ar izkritušo maku parādīja, ka vairums cilvēkiem godaprāts ir vietā, tomēr esmu skeptiska, jo zinu, ka ļoti liela daļa pārtiek no negodīgā ceļā iegūtām vērtībām, nav kritiskās domāšanas, ir milzīgas kļūdas domāšanā. Tā pati ubagošana ir zaudējusi savu jēgu-tagad tas ir bizness, un ubagotājs vairs neizraisa žēlsirdību.

Ta bija vieta,kur patika vervet gan KGB gan M16-17...

Kisa , tāpēc jau radās un tika īstenota šī  ideja - paiet kā daudzajām starpnieku kabatām ->>garām !   neko tajās neiemetot ...  

Kuku... , ,,Moments,, pielīmē - momentā !   uz mūžu ...,   naudas piestiprināšanai bija paredzēta kārbiņa ar piespraudēm .

...tā tās izmaksas veidojas...

Hmm ... nauda jāpielīmē ar līmi "Moments" ?

Ingai cerīgs un uzmundrinošs skatījums !    
Pārējie - tādā nogaidošā pozīcijā ...
Nu ko , varbūt tuvāk Ziemassvētkiem ar draugiem saorganizēsim arī mūsu pilsētiņā kko līdzīgu ..., tālajā San Diego /ASV, Kalifornijas štats/ - viss taču izdevās !   

Pie Rigas autostacijas, tàds labdaribas délis diez vai ilgi stàvétu ..
Dziesma gan ir loti jauka !  

Šādas idejas izdodās vienmēr. Cēloņu un seku likumi "pieskaņojušies" mūsu dzīves tempam. Agrāk varēji nostrādāt, nodzīvot ar cilvēku gadiem un nesaprast , kas par "putnu", tagad tas notiek ātri, skaidri un nepārprotami. Tāpat ir ar idejām, ja pamatos nebūs alkatība, bet patiess prieks palīdzēt, iepriecināt - viss notiek! Un kā jau raksīji iepriekšējā blogā- dodot, gūtais neatņemams, jo tas ir- PĀRSTEIGUMS, PRIEKS UN MĪLESTĪBA (visaptveroša)...un arī skumjas, kad redzi (pēc ideju paveiktā), cik daudz, patiešām vientuļu cilvēku ikdienā ir starp mums. Tāpēc, LAI VISS IZDODĀS!!!   

Grūti...tā viennozīmīgi pateikt...kā būtu? Varbūt,  ja pamēģinātu....tad, jau arī uzzinātu...Bet nevaru nepiekrist...alkatības cilvēkos ir daudz...

Atslēgas vārds - alkatība ! Tev taisnība , Daiga ..., tieši alkatība   novedusi Latviju uz nabadzības sliekšņa ..., tā kaite - visā pasaulē aktuāla ...

Nu tur jau Tev Guna jāpiekrīt.... tikai mūsu alkatīgajā pasaulē tas šķiet pārāk skaisti lai būtu ticami....
....reiz sanāca noiet gar rindu kuri gaidīja uz bezmaksas pārtiku (sarkanā krusta iestāde).... nu viena otra kundze bij tā ğērbta ka diezvai vispār šis labdarības pasākums viņai bij nepieciešams.... nu tur nu noteikti nebij pēc principa "paņem tik cik tev vajag"....

Daiga ..., visas pasakas iz dzīves rakstās ..., ja kas .  

Nu izklausās kā mūsdienu pasaka.....