Ziemassvētki nāk. Kā katru gadu. Nu jau mūžīgi nāk. Bija gan tāds laiks, kad Ziemassvētkos pat egli nedrīkstēja dedzināt un Ziemassvētku vecīti bija jāsauc tikai par Salatēti. Kas bijis - aizgājis. Tāpat kā tas, ka es nejauši vēl bērnībā atradu Ziemassvētku vecīša bārdu un cimdus, un noteicu - es jau tāpat zināju, ka tas bija vecaistēvs, bet bārdu vajadzēja labāk paslēpt. Bērni taču tic brīnumam, tāpat, kā Ziemassvētku brīnumu gaida katrs pieaugušais katru gadu. Vismaz vienreiz gadā brīnums ir.
Ziemassvētki jau ir tradicionāli. Vienalga, sniegs ir vai nav. Ziemas saulgrieži ir katru gadu tāpat kā vasaras saulgrieži. Tas nekas, ka tie vairs neesot šajos decembra un jūnija datumos. Ziemassvētki mums ir visiem.
Katram tie ir dažādi. Vairumam, diemžēl, to gaidīšana pārvēršas vai tiek pārvērsta par dāvanu meklēšanas, pirkšanas drudzi, daļai tā ir jau kārtējā gadskārtējā radu kopā pabūšanas reize, daļai...
Jā, es nenosodu nevienu - lai katrs dara tā, kā pašam labāk, kā pašam tiek lielāks prieks šajos svētkos, jo tas Ziemassvētku pīrāgs, kam abi gali apdeguši, tiks kādam citam, ne man
Ir tikai viens "bet", par ko pamudināja domāt kāda izlasīta ziņa - pāris teikumos vienkāršs Ziemassvētku paldies pateikts vienam cilvēkam, to nosaucot pat vārdā un uzvārdā. Atliek cerēt, varbūt naivi, ka konkrētais paldies no konkrētā cilvēka nav bijis vienīgais. Un vēl ir laiks pateikties. Ziemassvētki ir arī pateicības svētki. Nevienu negribu aicināt, bet es konkrēti pateicos visiem, arī tiem, kas man nav labu darījuši. Un pašās beigās es saku paldies pati sev, ka es pateicos . Tā varbūt ir morāla dāvana, pēc kuras nav jāiet uz veikalu.