Aleksandr ..., traģēdijas - tās vnm -> negaidot nāk ! Cilvēki nošausminās , līdzpārdzīvo ... un - dzīvo tālāk ...,     izņemot viņus - traģēdijas epicentrā !   bija kuri ..., tiem nekas  nekad vairs nebūs - bija kā ...

Lillij , arī man mūžam gaišā piemiņā - mīļBABIŅA mana ! Tieši kā no šīs brīnišķīgās dziesmas izkāpusi ->mirdzoša svecīte ! no gaismas kas baltas un bezgala - labestības ...

https://www.youtube.com/watch?v=NoFPjxlDo7o
Samaidināji ar šo   -

,,valdība jau mūs pataisa par mūžīgi jauniem...,,

Vai tad tas naff tas , ikviens vēlas ko - mūžīgi jaunam būt !?  

Paldies par stāstu , Max ..., par Tavas bērnības bukūža - smaržu īpašo ...  

Joņo gan , Guntar ..., un kā vēl ! joņo ..., mūžam bēgošo laiku - noķert gribot ...  

https://www.youtube.com/watch?v=5rGNT3EAZDU

Dzīve tagad tāda , steidzīga ! Joņo tēti un mammas , lai darbu nezaudētu , zaļajiem gurķiem sanāk vairāk ar sirmajiem sačupoties .Laimīga tā ģimene , kuriem tādi ir , kuri var un grib ar zaļajiem nodarboties !    

Atceros savéjos, saucu gan par vecmammu un vecpapu . Vecpapam bija dàrzà bukûzis, tà vinsh sauca savu mazo darbnicu . Tur smarzoja péc koka skaidàm un bija milzum daudz visàdu noslépumainu lietu ! Visàdi veci instrumenti, rûpigi salikti, noslépumainas làdes ..man bij jàzin, kas tur slépàjas iekshà !   Bija arii chetras vistas, kuras tur varéja paslépties no lietus un salmi, kur man atstàt lielu brokastu olu .. Atceros,viena pat man nàca tupét klépii, kà kakis ..Tur bija veca tahta un zirneklis pie loga. Vecaistévs turéja karoti uz palodzes, ar kuràm atbrivoja nelaimigàs mushinas. Gan jau arii zirneklis tur paéda, ko citàdi tur tupétu? Bails man nebija, jo vinsh bija pieklàjigs un slépàs! Vél atceros man pagatavoto vectéva kakeni, tàdu kàrtigu, ar kuru shàvu pa virtuves durvim, bet mani vectévs nekad nebàra.Vél atceros vina kabinetu, tur bija liels galds un visàdy papiru daudz .. Vél atceros Bikernieku mezu un tieshi vienu dienu, kà lasijàm baravikas..priedes, kuras vélàk izcirta, bûvéjot Linezera slimnicu . Vectévs mani loti lutinàja, diemzél aizgàja loti agri. Vecmamma ..tà bija stingra, nedrikstéja pie galda runàt ar pilnu muti un bija jàéd rita biezputra ! Vina arii médza nogriezt zagarus, kurus turéja kaut kur - pa kérienam . Atceros,vienreiz vina sabàra pat manu vecpapu ! Nu un protams ziemà bija sniegs, daudz sniega !
Tas mans îs-stàsts ,Tavam stàstam, Guna !  

Tà vinsh ir Guna, ar opishiem un omàm,jauki silti dzejoli !  

Jauks ieraksts un dzeja, Guna!    Atceros  ar siltām jūtām savu omīti, kura var teikt bija visu laiku blakus bērnībā! Taču mūsdienās daudziem  drusku savādāks modelis man gribas teikt.. Neesmu vēl omīte (kaut drīz būšu).. taču vai man būs tik daudz laika ikdienā lai auklētu mazbērnu? Līdz pensijai vēl tālu, valdība jau mūs pataisa par mūžīgi jauniem.. Tā kā lai arī kā gribētos vairāk laika pavadīt omītēm un opīšiem ar saviem mazbērniem, sanāk kā jau sanāk.

Industrija aug - skrien,cilvēks,kurš ir darbaspējīgs,tas dodas līdzi,cenšas neatpalikt...Kam nav bērnu,tam nav problēmu...Bet,kam ir,tam uz īsu brīdi sagādā šīs raizes...., ja, ja ir kam pieskatīt....
Bet,sirmais arī cenšas iekļauties sajā steigā,un panākt vajadzīgo attiecīgajā laika vienība,saskaņojot ar pārējiem,t.i. - kaimiņiem....Kā rezultātā,piem tam,Liepājas traģēdija....Šausmas...Nezinu,kā tam sirmajam vai sirmajai tātāk dzīvot.....
Industrija laupa cilvēciskumu .

Jā , Aleksandr ..., zaļais un sirmais - mūsdienās visizplatītākais cilvēcisko attiecību tandēms ...,   jo starpposma pārstāvji - joņo pasaulei līdz ...

Jā...Laikam zaļais un sirmais atrod vistuvākos vārdus un siltuma izjūtas vienam pret otru....
Iejūtīga tēma ,reizē sāpīga......