Tā nav nekāda vēsture ar "sausiem" faktiem un gadskaitļiem. Tās ir manas atmiņas. Gan jau citiem tās ir savādākas. Atmiņas ir mūsu bagātība. Citam bagātība ir mērāma tikai naudā. Cits iztiek bez vienas un bez otras, citam ir abas.

Par naudu. Jāsaka skaidri latviski - studiju laikā laikam bija vislielākā "alga" - stipendija, katrs taču slēpti vai atklāti piestrādājām savā profesijā, katru nedēļu veči deva desmit rubļus. Tātad jaunība tajos sliktajos padomju laikos. Bet - skaistajos. "Dieva auss", kur atstāt daļu savas naudas, arī bija skaista.

Pusdienas par kapeikām varēja paēst ēdnīcā. Tas, ka pie mums nekā nebija, nav taisnība. Bija. Tikai nepieciešams bija kāds "sīkums" - blats. Šodien gan visu nosaka lats. Tirgū bez blata varēja iztikt. Atceros, ka tad, kad jau strādāju, pie mums no lielās Padomju Savienības ciemos atbrauca kāds vīra armijas biedrs. Lai viņu vakarā "kārtīgi pabarotu" tirgū nopirku gaļu, viņš atklāti brīnījās - pie jums kaut ko tādu var dabūt. Pie mums varēja. Un citreiz viena sieviete suvenīra vietā mājās vešanai iegādājās kokvilnas kostīmiņu, uz kura laikam igauņu valodā bija kas lieliem burtiem rakstīts. Viņa man prasīja , ko tie vārdi nozīmē. Nezināju. Zinu tikai to, ka es nu gan nevilktu ko mugurā, nezinot kaut aptuveni, ko drukātie vārdi nozīmē. Ja nu tie ir man mīļie rupjie vārdi?

Nauda, nauda. Tagad laikam tas galvenais. Toreiz jau badā nemirām, maize bija vienmēr. Dažiem pat ar sviestu. Par naudu vēl mazliet. Cenās neesmu speciāliste, bet toreiz Konversācijas vārdnīcas burtnīcas "no rokas" varēja nopirkt par vienas automašīnas "Žiguļi" cenas septīto daļu. Tagad Konversācijas vārdnīca iesējumā maksā kādus 200 latus. Vai kāds braucamais maksā 1400 latus? Var jau būt - labs divritenis.

Studiju gados bija arī tāds kolhozu laiks, mēs laikam rakām kartupeļus. Vakaros gan neiztikām bez ABBAS. Bija jau arī viss kas cits. Tikai - mūzika no lenšu magnetofona. Vēlāk, jau lekcijās no pavisam maza maģīša varēja dzirdēt "Pērkonu", kas tikai sāka. Jā... Tā bija.Tie kolhozi bija briesmīgi. Tur gan katram muļķim brigadieris norādīja, ko darīt, tagad visi ir saimnieki.

Tagad jau arī jaunieši neiztiek bez tusiņiem, godīgas vakarēšanas. Gan jau viņiem arī būs, ko atcerēties, kad pienāks laiks. Tikai viens sīkums - tas laikam ir mūsu tautas gēnos - ka tik nolikt otru, iebāzt to zemē, jo es taču esmu galvenais un visuvarenais. Tikai - ko tu pats esi izdarījis? Tās audzināšanas kļūdas atriebjas? Kuri nepareizāk, sliktāk audzināti? Un tos kritizētājus taču arī kāds audzinājis. Jā, bet mūsu jaunībā bija skaisti. Man ir, ko atcerēties. Arī visādas briesmas - kad nekurinātā dzīvoklī no loga aizkariem tecēja ūdens, kad vācu čības, kuras bija "izmestas" Unītī, nevarēja nopirkt, jo lielais grūtnieces vēders neļāva stāvēt rindā. Tagad gan ir viss, spēj tik izvēlēties un pirkt. Tik nauda jānopelna. Ko dara tie, kam tās nav? "Gudri" bļaustās, ka visi citi vainīgi, tikai pats nē.

Visā tajā viens sīkums - ar parunāšanu vien nekur tālu nevar tikt. Jādara. Tāds mazs cinītis gāžot lielu vezumu. Bez runāšanas, bļaustīšanās. Ar darīšanu. Vai tas cinītis vienmēr ko dara? Visos laikos esot bijuši kalpi un saimnieki? Vai tik šodien arī tā nav?