Šis aizkustinošais stāsts aizsākās 2011.g., kad uz kādas mazas saliņas dzīvojošie zvejnieki , netālu no Rio-de-Žaneiro , uzgāja nelaimē nokļuvušu jaunu pingvīnēnu . Putna apspalvojums bija naftas pieķepis , liedzot nabagam kustēties un atrast barību . Zvejnieks Žoao Pereira de Suzo, paņēmis putnu pie sevis mājās ,deva tam skanīgu vārdu - Dindims ..., baroja ar zivīm , veselu nedēļu noņēmās - saudzīgi attīrot pingvīnēna kažociņu . Atlabis un atguvis spēkus , pēc vairākiem pie zvejnieka pavadītiem mēnešiem - Dindims aizpeldēja . Žoao ļoti skuma pēc sava aprūpējamā , kuram bija paguvis pieķerties.
Par lielu prieku Žoao un pārsteigumu pārējiem ciema iedzīvotājiem - 2012.g. pingvīns atkal bija klāt ! Dindims sparīgi vicināja aCtīti , plivināja spārniņus , priecīgiem saucieniem savā pingvīnu valodiņā - sveicot savu glābēju atkalredzēšanās priekā !
Dindims nevienam citam , izņemot Žoao , neļauj sev pieskarties , toties ar savu draugu - aprunājas un samīļojas ļoti labprāt .
- Es uzskatu Dindimu par savu jaunāko bērnu un ļoti viņu mīlu ! Domāju , arī viņš mani ir iemīlējis ..., saka vecais zvejnieks .
Biologi , kuri bija ieradušies intervēt Žoao , apgalvo , ka nekad agrāk neesot sastapušies ar šādu fenomenu .
Kopš tā laika , gadu no gada , ik jūniju Dindims , nopeldot vairāk par 5000 jūras jūdzēm , ierodas pie sava drauga , lai , pavadījis te 8 mēnešus , februārī , Mammas Dabas balss aicināts - atgrieztos tur , kur šamo -> kāda cmuka pingvīnmeitene gaida.
Tāds , lūk , skaists un neparasts , par pingvīna un cilvēka draudzību - stāsts .
Atslegas vārdi: ar siltu elpu693
Drauga sabiedrības nekad nevar būr par daudz, Vasilij !
ZPICRY
CIP Eiropas Institūta folkloras gruppas nodaļa"Malo Ņepokažetsa"