Pirms vairākiem gadiem (laikam tad, kad Krājbanku likvidēja) satiku kādu savu bijušo skolotāju. Bez visa cita teicu - kāpēc gan tas dzērājs mani arī nenosita, nebūtu jāredz viss, kas notiek. Viņa atbildēja - kā tu tā drīksti runāt, priecājies, ka esi dzīva. Priecājos jau ar - katru dienu redzu ziedošus baltos sniegpulksteņus visādās vietās un nevietās. Izturīgi, pirms sniega uzsnigšanas jau izlīduši no zemes, nu, kad sniegs nokusis, zied pilnā plaukumā. Viņi jau nesaprot, ka to nevietu (nenogābtas lapas un pagājušā gada kūla) tik vairāk. Nav, kas to visu vāc. To, ka ap viņiem sū smaka, arī sniegpulksteņi nesaprot. Pašvaldība netiek galā ar prastiem sū, kur nu ar sarežģītākām lietām. Visādi taukmūļi stāsta, ka 90. gadu noziedzība bija briesmīga. Tik briemīga, ka tie runātāji laikam akli kļuvuši un neredz, ka šodiena ir vēl briesmīgāka. Ja kas nepatīk, ej vien cietumā, tāpat visu atņems, ar nodokļiem, kvotām. Skaistu vārdu muldētājiem gan nekas nedraud. Un viņiem ir daudz roku bučotāju... Bučo tik rokas, erotiski uz sniegpulksteņiem paskatīties neprot...